Kazhes pierakstu burtnīca

Tas pilnīgi noteikti bija pārpratums, ka es bibliotēkā paņēmu šo Georga Kraislera grāmatu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret tās autoru, taču lasīt dzeju pilnīgi noteikti neatbilst maniem principiem un es īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka jau bibliotēkā neatklāju savu kļūdu.
Kā lai arī nebūtu, Kraislers pat nav īsti dzejnieks, drīzāk viņš ir kaut kas pa vidu starp mūziķi un stand-up komiķi, kurš savulaik guva diezgan lielu popularitāti ar savām bieži vulgāri parupjajām dziesmiņām, daļa no kurām atrodama arī šajā grāmatā. Cik saprotu, viens no viņa galvenajiem trikiem bija rakstīt variācijas par citu dzejnieku darbiem, padarot tās piezemētākas, tā ka varbūt varētu teikt, ka Kreislers ir vācu Valdis Artavs. Un Valdi Artavu es lasīt tomēr esmu spējīgs.
Šo te grāmatu es arī izrādījos spējīgs izlasīt, lai arī bez grandiozas sajūtas un entuziasma, bet tas jau ir pašsaprotami. Dzejas forma Kraisleram ir ļoti brīva, grāmatu papildina diezgan labas Vernera Hofmana ilustrācijas, vēl vairāk līdzinoties tandēmam Artavs+Bērziņš, bet kur ir problēma - man nav īsti ko piebilst šīs grāmatas sakarā. Protams, varbūt man nav nekā sakāma tālab, ka ir ap pusdesmitiem vakarā un es joprojām sēžu darbā, kas diez ko patīkami, protams, nav (lai gan uz darbu arī gāju šodien vēlu, tas nemaina nepatīkamo apziņu, ka rīt atkal sešos jāceļas un ka nekā cita kā nakts pa vidu starp divām darba dienām nebūs). Taču īstenībā man nav attaisnojuma - šo grāmatu izlasīju jau pirms divām nedēļām un nekādi nesaņēmos par to uzrakstīt, tā nav laba prakse no manas puses pilnīgi noteikti. Bet labi - varbūt tas nav arī tik svarīgi, diez vai daudz ir cilvēku, kurus interesē manas domas par Kraislera dzejoļiem, it īpaši tāpēc, ka nekādu dižo domu man par tiem tāpat nav - it kā ir ok, bet ne variāk. Te es pat nevaru mēģināt kā gadījumā ar Raini kaut ko diži analizēt - tā noteikti nav "māksla" un uz tādas statusu pat nepretendē, lasīt, kā jau minēju, var, bet nezinu, vai vajag.