We`re only in it for the money

Zappas trešais albums "Mothers of Invention" sastāvā gandrīz noteikti ir viņa slavenākais veikums, taču šo slavu vairāk nosaka ieraksta "doma" un tā vēsturiskā nozīme nekā albumā dzirdamā mūzika. Ar šo albumu Zappa izteica savu kritiku pret visām tām lietām, kas viņam šķita pilnīgi garām hipiju kustībā - narkotikām, liekulību (brīvdienu hipiji), neadekvātu pašvērtējumu, pievienošanos kustībai stila vai naudas pēc.
Neatbildēts ieraksta saturā paliek viens jautājums - vai Zappas viedoklis bija tāds, ka hipiju kustība kā tāda bija pilnīgs idiotisms, vai arī viņš nepiekrita konkrētām tās izpausmēm. Nezinu gan, vai ir tik būtiski to zināt, bet man kā cilvēkam, kam patīk gan Zappa, gan hipiji, gribētos, protams, lai viņš nebūtu pret visu ar hipijiem saistīto, bet gan tikai pret patiešām negatīvajām parādībām.
Kā lai arī nebūtu, "We`re only in it for the money" pirmām kārtām tomēr ir mūzikas ieraksts un tā tiešām satriecoši precīzie dziesmu teksti nevar kalpot par iemeslu šo albumu slavēt vai pulgāt. Lai gan, reizēm varbūt arī var. Te nu jāatzīst, ka ieraksta kvalitāte ir diezgan neviendabīga - līdzās teju izciliem skaņdarbiem atrodas arī pilnīgi tizliem skaņas eksperimentiem, kas pamatīgi sagandē kopējo iespaidu par albumu. Es varu būt sajūsmā par tādām dziesmām kā "What`s the ugliest part of your body", "Mom and Dad", "Who needs the peace corps", un to iespaidā es pat varbūt nosauktu to par līdz attiecīgajam laikam labāko Zappas albumu. Taču kas pie joda ir "The Chrome Plated Megaphone of Destiny"? Salīdzinoši ar to "The Return of the Son of Monster Magnet" ir audiāls baudījums, kamēr šī dziesma tiešām nav nekas vairāk kā visai kaitinošu skaņu kolāža, kas turklāt vēl ilgst sešas ar pusi minūtes - vairāk kā divreiz pārsniedzot jebkuras citas šī ieraksta dziesmas garumu. Arī "Nasal Retentive Calliope Music" nav neko diži labāka, tās vienīgais pluss ir mazākais skanēšanas laiks, bet citādi - tās pašas operas stāsts, tāpat dažas no "normālajām" albuma dziesmām neizceļas ar sevišķu skaistumu, kas kopumā liek atzīt vienu - līdzās savam vēsturiskajam statusam ieraksts muzikāli nav nekas diži grandiozs. Tas varbūt ir nopietns Statement no Zappas puses, bet tas nav tāds albums, ko man gribētos klausīties atkal un atkal, pārāk daudz tajā ir skaņdarbu, kuru laikā tā vien niez nospiest "skip" pogu.
2009-11-17
7.0
comments powered by Disqus