A life less ordinary

Denijs Boils ir unikāls ar to, ka katra viņa filma ir ļoti ievērojami atšķirīga no pārējām. Uz doto brīdi esmu redzējis sešas no deviņām viņa režisētajām filmām:
1) Trainspotting - prātam neaptverams stāsts par narkomāniju
2) Shallow Grave - baisa melnā komēdija
3) 28 days later - viena no labākajām zombiju filmām EVER
4) Sunshine - zinātniskā fantastika
5) Slumdog millionaire - filma par Indijas trūcīgajiem slāņiem, vienlaikus ar pasaku filmas noskaņu
6) A life less ordinary - romantiska komēdija.
Jāatzīst gan, ka tieši šī konkrētā filma, lai arī ievieš papildu daudzveidību Boila filmu klāstā, neko daudz plusu režisoram manās acīs nedod. Pēc "Trainspotting" panākumiem Boilam radās iespēja veidot savu nākamo filmu Amerikā, turklāt apgādājoties ar visai nopietnu aktieru bagāžu - līdzās viņa iepriekšējo filmu zvaigznei Evanam Makgregoram šeit mēs redzam Kameronu Diazu, Ījanu Holmu, Holiju Hanteri un Stenliju Tuči. Taču iegūtās iespējas vajag arī pareizi izmantot un jāatzīst, ka šajā filmā Boilam tas nepavisam nav izdevies.
Ar lielām pūlēm Boils šajā filmā cenšas paveikt gandrīz neiespējamo - parādīt mīlasstāstu starp amerikāņu miljonāra izlutināto meitu un darbu zaudējušu apkopēju bez tradicionālām šāda stila filmām klišejām un paņēmieniem. Šādā nolūkā filmā tiek iepīti divi eņģeļi, kuriem ir uzdots noorganizēt, lai starp abiem varoņiem rastos mīlestība. Un arī paši varoņi dara pietiekami daudz lietas labā - Robs (Makgregors) nolaupa Selīnu (Diaza) pēc tam, kad dusmās ir uzbrucis viņas tēvam, bet vēlāk pat Selīna kļūst par noteicēju šajā nolaupīšanas padarīšanā un vēlas no sava tēva saņemt izpirkuma maksu.
Iespējams, šāda filma varētu arī nostrādāt, bet konkrētajā gadījumā no tā nekas prātīgs nesanāk. Diazas varone mani īpaši kaitināja ar savu absolūto uzspēlētību un neiederēšanos filmas vidē, Makgregoram bija daži veiksmīgāki momenti, bet ne pārāk daudz. Filmas dialogi uz papīra varbūt patiešām varētu šķist smieklīgi, taču tā realizācija pieklibo uz abām kājām - lielā mērā tieši tādēļ, ka redzams, ka starp varoņiem pilnīgi nekā nav. Filma nenostrādā nedz tās dramatiskajos elementos, nedz kā komēdija, līdz ar to nav sevišķs brīnums, ka tā nekļuva par iecienītu nedz kritiķu, nedz publikas acīs. Un pat filmas mūzika mani diezgan izteikti kaitināja. Turklāt jāpiezīmē, ka es no filmas gaidīju diezgan daudz - kā jau minēju, man patīk vairums Boila filmu, un Makgregors ir viens no tiem aktieriem, kuru filmas parasti skatos ar prieku. Diemžēl šī filma man prieku nesagādāja, tā pārāk cenšas būt svaiga, bet patiesībā no svaiguma tur nav ne miņas. Vilšanās.
2009-11-19
4.0
comments powered by Disqus