Les liasions dangereuses
Šīs "Bīstamo sakaru" ekranizācijas režisors Rožē Vadims (īstajā vārdā Rožē Vladimirs Pļemjaņņikovs) varētu pretendēt uz viena no 20.gadsimta slavenākajiem baltkrieviem statusu. Protams, jāpiezīmē, ka Vadima māte bija francūziete un Baltkrievijā viņš visticamākais nekad nebija bijis, bet, manuprāt, tas nav iemesls slēpt šī režisora baltkrievu saknes. Jāatzīst gan, ka vēl vairāk kā ar savām filmām Vadims bija pazīstams ar savām sievām - diezgan īsā laika periodā viņš paspēj vīra statusā apbūt Bridžitai Bardo, Katrīnai Denēvai un Džeinai Fondai (pa vidu vēl bija Anete Stoiberga, kura arīdzan tolaik bija skaistule, bet ne tāda kalibra zaigzne kā pārējās trīs Vadima sievas.
Līdz šim nevienu šī slavenā režisora filmu redzējis nebiju un nesen izlēmu, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Turklāt pie reizes varēju nošaut arī otru zaķi - šajā filmā varēju novērtēt vienu no 50.gadu franču kino galvenajām zvaigznēm - Žerāru Filipu, kurš nomira dažus mēnešus pēc šīs filmas iznākšanas. Turklāt Filips nav vienīgā starptautiska kalibra zvaigzne šajā filmā - te piedalās arī vēl pavisam jauns Žans Luī Trintinjans un tolaik mazzināmā Žanna Moro. Papildu bonuss, ko filma piedāvā, ir mūzika Thelonious Monk izpildījumā.
Filmas sižets, protams, nav nekas pārsteidzošs - tā ir viena no neskaitāmajām tāda paša nosaukuma skandalozā romāna ekranizācijām, un vienīgā būtiskā atšķirība starp filmu un pamatavotu ir tajā, ka filmas darbība norisinās 1960.gadā un nevis apmēram divus gadsimtus iepriekš, ā, un otra detaļa - Valmonta partnere Džuljeta šajā filmā ir vienlaikus viņa sieva, ar kuru viņam ir visai izteikti brīvas un atvērtas attiecības, kas neliedz viņiem izspēlēt gluži tos pašus gājienus, ko romāna varoņiem.
Viena problēma, kas man bieži rodas šādās filmās, un kas neizpalika arī šoreiz, ir tas, ka man diezgan grūti nākas atšķirt filmas aktrises vienu no otras - skaistuma kanoni 50.-60.gados, manuprāt, bija visai vienveidīgi un līdz ar to arī skaistās aktrises kopumā ne pārāk izceļas viena uz otras fona. Lai gan - tas man netraucē atzīt, ka gan Anete Vadima (Stoiberga tolaik bija Vadima sieva, laulība pajuka pēc šīs filmas izgāšanās), gan Žanna Moro, gan vēl mazāk zināmā Žanna Valerī visas tolaik bija ļoti skaistas sievietes. Diemžēl par pašu filmu sevišķi daudz labu vārdu es pateikt nevaru - tā neradīja par sevi šedevra iespaidu un filmai diezgan katastrofāli pietrūka ticamības elementa. Turklāt jāatzīst, ka man ir grūti saprast, kur īsti slēpās Žerāra Filipa šarms, jo man vismaz šis aktieris šķiet diezgan ikdienišķs. Dažas ainas filmā ir nostrādātas ļoti veiksmīgi - pie tām var pieskaitīt gan to, kā Valmonts ievilina gultā jauno Sesilu, gan Valmonta un viņa sievas maigošanās, sievai paralēli runājot pa telefonu ar mīļāko, gan vēl šis tas. Taču kopumā filma man ne pārāk patika, un droši vien man būs nepieciešams noskatīties vēl kādus Vadima darbus, pirms izteikt kādus kategoriskākus spriedumus par šo režisoru, bet šī - pirmā - filma liek domāt, ka ne bez pamata viņu biežāķ piemin kā slavenu sievu vīru un retāk - kā režisoru.
Līdz šim nevienu šī slavenā režisora filmu redzējis nebiju un nesen izlēmu, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Turklāt pie reizes varēju nošaut arī otru zaķi - šajā filmā varēju novērtēt vienu no 50.gadu franču kino galvenajām zvaigznēm - Žerāru Filipu, kurš nomira dažus mēnešus pēc šīs filmas iznākšanas. Turklāt Filips nav vienīgā starptautiska kalibra zvaigzne šajā filmā - te piedalās arī vēl pavisam jauns Žans Luī Trintinjans un tolaik mazzināmā Žanna Moro. Papildu bonuss, ko filma piedāvā, ir mūzika Thelonious Monk izpildījumā.
Filmas sižets, protams, nav nekas pārsteidzošs - tā ir viena no neskaitāmajām tāda paša nosaukuma skandalozā romāna ekranizācijām, un vienīgā būtiskā atšķirība starp filmu un pamatavotu ir tajā, ka filmas darbība norisinās 1960.gadā un nevis apmēram divus gadsimtus iepriekš, ā, un otra detaļa - Valmonta partnere Džuljeta šajā filmā ir vienlaikus viņa sieva, ar kuru viņam ir visai izteikti brīvas un atvērtas attiecības, kas neliedz viņiem izspēlēt gluži tos pašus gājienus, ko romāna varoņiem.
Viena problēma, kas man bieži rodas šādās filmās, un kas neizpalika arī šoreiz, ir tas, ka man diezgan grūti nākas atšķirt filmas aktrises vienu no otras - skaistuma kanoni 50.-60.gados, manuprāt, bija visai vienveidīgi un līdz ar to arī skaistās aktrises kopumā ne pārāk izceļas viena uz otras fona. Lai gan - tas man netraucē atzīt, ka gan Anete Vadima (Stoiberga tolaik bija Vadima sieva, laulība pajuka pēc šīs filmas izgāšanās), gan Žanna Moro, gan vēl mazāk zināmā Žanna Valerī visas tolaik bija ļoti skaistas sievietes. Diemžēl par pašu filmu sevišķi daudz labu vārdu es pateikt nevaru - tā neradīja par sevi šedevra iespaidu un filmai diezgan katastrofāli pietrūka ticamības elementa. Turklāt jāatzīst, ka man ir grūti saprast, kur īsti slēpās Žerāra Filipa šarms, jo man vismaz šis aktieris šķiet diezgan ikdienišķs. Dažas ainas filmā ir nostrādātas ļoti veiksmīgi - pie tām var pieskaitīt gan to, kā Valmonts ievilina gultā jauno Sesilu, gan Valmonta un viņa sievas maigošanās, sievai paralēli runājot pa telefonu ar mīļāko, gan vēl šis tas. Taču kopumā filma man ne pārāk patika, un droši vien man būs nepieciešams noskatīties vēl kādus Vadima darbus, pirms izteikt kādus kategoriskākus spriedumus par šo režisoru, bet šī - pirmā - filma liek domāt, ka ne bez pamata viņu biežāķ piemin kā slavenu sievu vīru un retāk - kā režisoru.
2009-11-20
comments powered by Disqus