Burnt Weeny Sandwich
Jau pēc tam, kad Zappa bija izformējis "The Mothers of Invention", viņš atzina par nepieciešamu izdot pāris ierakstus ar grupas neizdoto materiālu, un "Burnt Weeny Sandwich" bija pirmais šāda veida ieraksts. Raksturīgi Zappam, šajā ierakstā neiztiek bez dīvainībām. Kur vēl citur tu atradīsi vienuviet garus džeziskus jam sessions ar lielu noslieci uz modernās klasiskās mūzikas elementiem, kuri ietverti pilnīgi nenopietnos doo wop kaveros? Ja godīgi - nezinu, kur vēl tu to atradīsi, bet šeit - pilnīgi noteikti.
Sākas un beidzas albums ar jau minēto doo wop - "WPLJ" ierakstu uzsāk, bet "Valarie" nobeidz. Abu šo dziesmu autors nav vis Zappa, bet tās ir pilnīgi autentiskas attiecīgā žanra dziesmas, izpildītas bez kādām sevišķām everģēlībām. Tiesa gan jāpiezīmē, ka tās gandrīz nekādi neatspoguļo pārējā ieraksta noskaņu un var nojaust, ka Zappa tās līdzās nopietnajiem gabaliem ielika tikai tāpēc vien, ka viņš vienmēr centās būt (un arī bija) pretrunīgs, pārsteidzošs un oriģināls. Tikām ieraksta centrālie skaņdarbi ne mazākajā mērā nelīdzinās šīm dziesmām. Albuma magnum opus ir "The House that I Used to Live In" - kompozīcija, kas aizņem gandrīz visu plates otro pusi (tai līdzās atrodas vieta tikai jau minētajai "Valarie") - daudzdaļīga visnotaļ episka kompozīcija, sastāvoša no liela daudzuma dažādu daļu un noskaņu un vairāk līdzinošās klasiskajai mūzikai nekā rokam, visvairāk ievērojama ar Dona Harisa vijoles solo partiju. "Holiday in Berlin" tikām ir izteikti smooth jazz stilā ieturēts skaņdarbs, daudz mierīgāks par "Māju", patīkami lēns un atmosfērisks. Visubeidzot "Theme From Burnt Weeny Sandwich" ir kaut kur pa vidu starp šīm abām divām noskaņām.
Vairums šī albuma skaņdarbu tapuši studijā, taču ir šeit arī koncertierakstu fragmenti iekļauti, ieskaitot diezgan garu Zappas sarunu ar klausītājiem "The house that I used to live in" noslēgumā, kuras spilgtākā doma izteikta Zappas atbildē uz pārmetumu - kāpēc tu esi uniformā (lai gan nezinu, vai tas pārmetums ir adresēts tieši Zappam, vai tikai viņš uz to atbild): "Neesi naivs, ikviens cilvēks, kas šeit šodien ir ieradies, ir tērpies uniformā." Viedi vārdi, Zappas kungs. Un ļoti labs ieraksts, kas gan, protams, nav nekāds pārsteigums.
Sākas un beidzas albums ar jau minēto doo wop - "WPLJ" ierakstu uzsāk, bet "Valarie" nobeidz. Abu šo dziesmu autors nav vis Zappa, bet tās ir pilnīgi autentiskas attiecīgā žanra dziesmas, izpildītas bez kādām sevišķām everģēlībām. Tiesa gan jāpiezīmē, ka tās gandrīz nekādi neatspoguļo pārējā ieraksta noskaņu un var nojaust, ka Zappa tās līdzās nopietnajiem gabaliem ielika tikai tāpēc vien, ka viņš vienmēr centās būt (un arī bija) pretrunīgs, pārsteidzošs un oriģināls. Tikām ieraksta centrālie skaņdarbi ne mazākajā mērā nelīdzinās šīm dziesmām. Albuma magnum opus ir "The House that I Used to Live In" - kompozīcija, kas aizņem gandrīz visu plates otro pusi (tai līdzās atrodas vieta tikai jau minētajai "Valarie") - daudzdaļīga visnotaļ episka kompozīcija, sastāvoša no liela daudzuma dažādu daļu un noskaņu un vairāk līdzinošās klasiskajai mūzikai nekā rokam, visvairāk ievērojama ar Dona Harisa vijoles solo partiju. "Holiday in Berlin" tikām ir izteikti smooth jazz stilā ieturēts skaņdarbs, daudz mierīgāks par "Māju", patīkami lēns un atmosfērisks. Visubeidzot "Theme From Burnt Weeny Sandwich" ir kaut kur pa vidu starp šīm abām divām noskaņām.
Vairums šī albuma skaņdarbu tapuši studijā, taču ir šeit arī koncertierakstu fragmenti iekļauti, ieskaitot diezgan garu Zappas sarunu ar klausītājiem "The house that I used to live in" noslēgumā, kuras spilgtākā doma izteikta Zappas atbildē uz pārmetumu - kāpēc tu esi uniformā (lai gan nezinu, vai tas pārmetums ir adresēts tieši Zappam, vai tikai viņš uz to atbild): "Neesi naivs, ikviens cilvēks, kas šeit šodien ir ieradies, ir tērpies uniformā." Viedi vārdi, Zappas kungs. Un ļoti labs ieraksts, kas gan, protams, nav nekāds pārsteigums.
2009-11-25
comments powered by Disqus