Kazhes pierakstu burtnīca

Šaubu nav - Gundega Repše ir viena no nozīmīgākajām Latvijas rakstniecēm 80.to-nullto gadu periodā. Un tāpat šaubu nav - "Šolaiku bestiārijs" (vismaz - manā uztverē) ne tuvu nav viena, no viņas veiksmīgākajām grāmatām. Šīs grāmatas galvenais, trūkums, manuprāt, ir tajā, ka tā 2009.gadā šķiet absolūti morāli novecojusi. Tēmas, kuras deviņdesmito gadu sākumā varbūt vēl bija aktuālas, tagad šķiet teju vai nereālas un Repšes atkal un atkal pievēršanās Atmodai un latvju tautas liktenim galīgi vairs nešķiet aizraujoša. "Šolaiku bestiārijs" ir stāstu krājums, kurā, manuprāt, ir divi centrālie garstāsti - par vienkāršu bibliotekāri, kas kļūst par bagātas žurnālistes (reta parādība, ne?) mantinieci, un zinātniskas fantastikas pasaulei piederīgs stāsts par nākotnes tirānu, kas aizliedzis visa veida mākslas un radošos cilvēkus nosūtījis dzīvot uz neapdzīvotu salu. Pirmais no minētajiem stāstiem, manuprāt, ir īpaši neveiksmīgs - teju "Lata romāna" svara kategorijai atbilstošs "rags to ritches" stāsts, kurš ar pārmainītiem personāžu vārdiem neslikti iederētos arī "Privātās dzīves" lappusēs. Tikām "Sala" (kuras ideja, ja kas, ir kaut kur iepriekš sastapta) ir visai viduvēji realizēta, atkal ar diezgan nevajadzīgu latviešu un latvietības iesaistīšanu, pati tēma varbūt nav tik ļoti garām, bet tas nav nedz "Mušu ķēniņš", nedz kaut vai "Oriksa un Kreigs".
Neatceros, ko par šo Repšes grāmatu mums stāstīja skolā obligātajā literatūrā - nekādus vidusskolas pierakstus saglabājis neesmu, nepatīk man dzīvot šāda veida atmiņās, bet varu nojaust, ka arī "Šolaiku bestiārijs" izpelnījās daudz labu vārdu no literatūras skolotājas puses. Taču man tagad tiešām ir visai grūti atrast pamatojumu tam, kāpēc šī grāmata nav sēnalas. Nē, tā nav kaitinoši slikta, nedaudz naiva, nedaudz nevietā pamācoša un kā jau minēju - iesprūdusi savā laikā - bet diez vai to būtu vērts lasīt tās "sliktuma" pēc, tā gluži vienkārši nav sevišķi laba grāmata, nekas vairāk.