Izrādījās, ka tiem cilvēkiem, kas teica, ka šī filma ir ļoti skaista un emocionāla, ir pilnīga taisnība. Filma tiešām ir ļoti skaista un emocionāla, un tās viena no pamatatziņām ir ietverta galvenā varoņa apgalvojumā, ka viņam, izņemot aci, nav paralizētas divas lietas - atmiņas un fantāzija, un tas nemaz nav maz. Kā teikt - ļoti motivējoša filma. Un vienlaikus, protams, diezgan smaga (ar šādu tematiku tai gan būtu grūti tādai nebūt). Iespējams, ka es no tās gaidīju vēl mazliet vairāk, nekā tā man patiesībā sniedza, bet arī tāda, kā tā bija, šī ir viena no jaukākajām filmām, ko šogad esmu redzējis. Un, protams, man ir vienalga, cik daudz vispirms sevi pašu uzlaboja Žans Dominiks Bobī, pārvēršot savu dzīvi par grāmatu, bet pēc tam - filmas scenārists. Man nav svarīgi, ka šis stāsts varbūt nav 100% vēsturiskajai realitātei atbilstošs, jo tas ir pilnīgi atbilstošs šīs filmas realitātei, un filma ir lieliska.