Kazhes pierakstu burtnīca

"Moljēra kunga dzīve" Bulgakova paša dzīves laikā izdota netika, taču sekojot paša Bulgakova radītajai nemirstīgajai frāzei, ka "manuskripti nedeg", līdz lasītājiem tā tomēr nonāca (apmēram trīsdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas). Jāatzīst, ka šī noteikti nav pati pretrunīgākā un skaļākā grāmata, ko Bulgakovs tika uzrakstījis - jo zināmā mērā tā tomēr tika rakstīta pēc pasūtījuma, un pēc sava žanra tā būtu pieskaitāma biogrāfiskajam romānam, jo šajā grāmatā Bulgakovs patiešām atstāsta to, ko liek gaidīt tās nosaukums - izcilā franču dramaturga Moljēra dzīvi. Protams, Bulgakovs nebūtu viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, ja viņš šajā grāmatā pa reizei neizmantotu kādu neordināru piegājienu, neapstrīdētu kādu apgalvojumu vai neiesaistītu nosacīto "sevi" un savu viedokli par kādiem jautājumiem Moljēra dzīves sakarā.
Sākot lasīt šo romānu, es ilgi brīnījos par to, kāpēc es tik labi zinu tā saturu - kā tas sanācis, ka zinu daudz ko no Moljēra biogrāfijas, lai gan ne tikai iepriekš nebiju lasījis šo Bulgakova romānu, bet vispār man nav bijis teju nekādas saskarsmes ar šo franču klasiķi. Un tad es, protams, atcerējos, ka universitātē klausītajā Silvijas Radzobes kursā par Bulgakovu viņa Moljēra dzīves stāstu mums stāstīja. Ja tā labi padomā, es pat varu nojaust, kāpēc Bulgakovam Moljērs šķita tik saistošs, lai par viņu rakstītu - atkal jau var runāt par zināmām līdzībām starp šiem diviem autoriem. Protams, ar piebildi, ka Bulgakovs netika apprecējis pats savu meitu (par Moljēru gan tas laikam arī bija drīzāk baumas nekā patiesība - bet kas to gan lai zina) un visu dzīvi uz glaimiem šīs pasaules varenajiem Bulgakovs arī nebalstīja (te gan, protams, būtu vietā kārtējo reizi pieminēt "Batumi", par ko pats Bulgakovs, cik zināms, vēlāk pamatīgi kaunējās).
Kopumā tomēr šis romāns diezgan godprātīgi un bez sevišķiem untumiem un dīvainībām atstāsta Moljēra dzīvi - sākot ar viņa dzimšanu, līdz pat nāvei, aprakstot dažādos viņa dzīves kāpumus un kritumus, ilgos mēģinājumus sevi apliecināt kā traģēdiju aktierim (epic fail!), provokatīvu un aizvainojošu farsu rakstīšanu (kuru pastāvēšanai laikam gan viņam patiešām bija nepieciešama glaimošana Francijas karaliskajai ģimenei, pretējā gadījumā viņš savu dzīvi varētu beigt arī kādā ieslodzījuma vietā) un personīgās dzīves ķibelēm. Biogrāfiskais romāns man noteikti nav pats iecienītākais literatūras paveids, bet cik nu šī žanra robežās grāmata var būt laba, tik laba "Moljēra kunga dzīve" arī ir. Diez vai es šo grāmatu gribēšu vēl kādreiz pārlasīt, bet vienas lasīšanas reizes vērta tā neapšaubāmi ir.