Возвращение
Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:
a) mani nemaz nepazīst
b) grib par mani paņirgāties
c) ir noticējis manam savulaik "Draugu" profilā ierakstītajam profesijas statusam "asfalta dzejnieks",
tas nemaz nešķiet loģiski. Bet vienlaikus mana poetofobija tagad vairs nav tik traka kā tā bija agrāk - ja jau es esmu varējis sākt ēst štovētus kāpostus, ko vēl nesen uzskatīju par sātana izgudrojumu un zivi, no kuras vemt gribējās, kālab gan lai es pa reizei nepalasītu dzeju?
Turklāt vēl Gaļiča dzeja patiesībā nav gluži tieši dzeja - bieži tie ir dziesmu teksti, un poētika te nemaz nav galvenais, galvenais ir sociālais konteksts. Ar to kontekstu gan, protams, ir tā, ka ja tu to uztver un tu to saproti, viss ir labi, bet ja nē - tad nē. Jo dziedāja Gaļičs par tēmām, kas padomju cilvēkam bija labi pazīstamas, bet, kā teiktu mans sievastēvs "4.maija produktiem" - nē. Un līdz ar to es vēl esmu tajā pusē robežšķirtnei, lai varētu saprast, bet tu - varbūt arī nē. Protams, ja tu interesējies par savas dzimtās zemes neseno vēsturi, varētu būt savādāk. Bet labi - atkal novirzījos no tēmas.
Gaļiča vārsmas nav diez ko sarežģītas - tās pamatā skar dzīves smagumus - nometnes, personības kultu, stukačus, jeb Padomijā visai izplatītas parādības. Un tad vēl te ir daļa prozā - Gaļiča piedzīvojumi ar viņa lugas iestudējumu, kas tika aizliegts pēc ģenerālmēģinājuma, turklāt lieliski Gaļičs vēstījumā iestarpina dažādas atmiņas - gan komiskas, gan traģiskas, stāstījumam piešķirot dziļumu un atbrīvojoties no linearitātes. Jā - vērts pieminēt būtisku atšķirību starp Gaļiču un Visocki (jo bez asociācijām te neiztikt) - atšķirībā no VV, Gaļiča nometņu un ieslodzīto tematika attiecas pamatā uz "politiskajiem" upuriem un nevis bandītiem. Bet vislabākais dzejolis manā uztverē ir par to, kā aiziet draugi - vieni, avīžu pēdējās lappusēs (sludinājumi par miršanu), bet otri - pirmajās - nododot ideālus un pārdodoties sistēmai.
Patiesībā nebiju gaidījis, ka šī grāmata man varētu patikt, bet vienmēr ir labāk, ja pārsteigumi ir pozitīvi, un šis ir viens no tiem. Gribētos tagad paklausīties arī kādas Gaļiča dziesmas.
a) mani nemaz nepazīst
b) grib par mani paņirgāties
c) ir noticējis manam savulaik "Draugu" profilā ierakstītajam profesijas statusam "asfalta dzejnieks",
tas nemaz nešķiet loģiski. Bet vienlaikus mana poetofobija tagad vairs nav tik traka kā tā bija agrāk - ja jau es esmu varējis sākt ēst štovētus kāpostus, ko vēl nesen uzskatīju par sātana izgudrojumu un zivi, no kuras vemt gribējās, kālab gan lai es pa reizei nepalasītu dzeju?
Turklāt vēl Gaļiča dzeja patiesībā nav gluži tieši dzeja - bieži tie ir dziesmu teksti, un poētika te nemaz nav galvenais, galvenais ir sociālais konteksts. Ar to kontekstu gan, protams, ir tā, ka ja tu to uztver un tu to saproti, viss ir labi, bet ja nē - tad nē. Jo dziedāja Gaļičs par tēmām, kas padomju cilvēkam bija labi pazīstamas, bet, kā teiktu mans sievastēvs "4.maija produktiem" - nē. Un līdz ar to es vēl esmu tajā pusē robežšķirtnei, lai varētu saprast, bet tu - varbūt arī nē. Protams, ja tu interesējies par savas dzimtās zemes neseno vēsturi, varētu būt savādāk. Bet labi - atkal novirzījos no tēmas.
Gaļiča vārsmas nav diez ko sarežģītas - tās pamatā skar dzīves smagumus - nometnes, personības kultu, stukačus, jeb Padomijā visai izplatītas parādības. Un tad vēl te ir daļa prozā - Gaļiča piedzīvojumi ar viņa lugas iestudējumu, kas tika aizliegts pēc ģenerālmēģinājuma, turklāt lieliski Gaļičs vēstījumā iestarpina dažādas atmiņas - gan komiskas, gan traģiskas, stāstījumam piešķirot dziļumu un atbrīvojoties no linearitātes. Jā - vērts pieminēt būtisku atšķirību starp Gaļiču un Visocki (jo bez asociācijām te neiztikt) - atšķirībā no VV, Gaļiča nometņu un ieslodzīto tematika attiecas pamatā uz "politiskajiem" upuriem un nevis bandītiem. Bet vislabākais dzejolis manā uztverē ir par to, kā aiziet draugi - vieni, avīžu pēdējās lappusēs (sludinājumi par miršanu), bet otri - pirmajās - nododot ideālus un pārdodoties sistēmai.
Patiesībā nebiju gaidījis, ka šī grāmata man varētu patikt, bet vienmēr ir labāk, ja pārsteigumi ir pozitīvi, un šis ir viens no tiem. Gribētos tagad paklausīties arī kādas Gaļiča dziesmas.
2009-12-23
comments powered by Disqus