Kazhes pierakstu burtnīca

"Laiks dzīvot un laiks mirt" ir vienlaikus ļoti tipisks un ļoti netipisks romāns, vairāk gan pirmais. Tipiskas ir romāna tēmas - karš, mīlestība, nāve. Netipisks ir tas, ka karš. par kuru Remarks raksta, nav "viņa" karš, bet gan Otrais pasaules karš. Un te, protams, parādās būtiskā atšķirība - kamēr par Pirmo Pasaules karu var teikt, ka Remarks rakstīja pats savām acīm, tad Otrā kara atstāstījums nav paša pieredzēts un līdz ar to nav arī tik reālistisks.
Grāmatas galvenais varonis ir vācu karavīrs Ernsts Grēbers, kurš ir vīlies tūkstošgadu reihā un pārstājis ticēt tam, kas viņam ticis borēts galvā kopš bērnības. Problēma gan ir tajā, ka "izstāties" ir jau sen neiespējams. Grāmatas ievada daļa norisinās austrumu frontē, kur vācu armija diezgan strauji zaudē pozīcijas (jeb "saīsina frontes līniju"), bet tad sev pašam par diezgan lielu pārsteigumu Grēbers beidzot saņem trīs nedēļas atvaļinājuma, kas viņam jau sen pienākušās, un viņš var atgriezties dzimtajā pilsētā. Tiesa, viņš nav nojautis, ka uz šo laiku situācija ir apgriezusies kājām gaisā - nav vairs tā kā dažus gadus iepriekš, kad vācieši nemitīgi bombardēja angļu pilsētas, tagad paši vācieši ir tie, kas tiek bombardēti. Un Ernsta dzimtā pilsēta neizskatās gluži tāda, kāda tā viņam palikusi atmiņās, no viņa vecāku mājas palikuši pāri tikai gruveši un noskaidrot, kas noticis ar pašiem vecākiem, nemaz nav iespējams.
Taču pat šādos apstākļos atrodas vieta mīlestībai, un Ernsta gadījumā par mīlestību kļūst Elizabete, kuru viņš iepriekš pazinis kā bērnu un kuras tēvs par kādu nepiesardzīgu izteicienu nokļuvis koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka viņu mīlestībai nav nākotnes, bet kam gan tajā laikā bija nākotne? Diezgan savdabīgas ir Ernsta attiecības ar Bindingu - viņa bijušo skolas biedru, kas izkalpojies līdz augstam amatam reihā un kas kopumā, protams, ir viens tipisks dirsasgabals, bet attiecībā pret Ernstu viņš ir pati laipnība - turklāt pats Ernsts īsti nesaprot, kāpēc tā. Un tā vienā brīdī pat sanāk, ka Bindings (protams - netiešā veidā) ar savu pārtikas produktu krājumu atbalsta bēguļojošu ebreju (ja kas - grāmatas neticamākais personāžs).
Vai "Laiks dzīvot un laiks mirt" ir viegli un ātri lasāma grāmata? Jā, ir. Vai man rūpēja tās varoņu liktenis? Jā, rūpēja. Vai es to lasīju aizgūtnēm un 450 lappuses biezo grāmatu pieveicu divu dienu laikā? Jā. Bet vai tā ir ļoti laba grāmata? Nē, nav. Tā ir vienkārši laba, bet ne vairāk - tomēr jāatzīst, ka Remarks ir AC/DC literārais ekvivalents (esmu laikam tā jau kādreiz iepriekš izteicies, jo es esmu recenzenta AC/DC ekvivalents, kam tīk atkārtot vienas un tās pašas domas) un viņa varoņi mierīgi varētu ceļot no vienas grāmatas uz otru, un tāpat arī situācijas. Jā, Otrā pasaules kara tematika ļauj vairāk vietas nežēlīgas rīcības aprakstiem, bet lietas būtību tas nemaina.