New Masters

Ouch! Es par "Matthew and Son" uzdrīkstējos izteikties kritiski, un tad sāku klausīties "New Masters". Un izrādījās, ka pirmais Stīvensa albums ir vienkārši ģeniāls. Vismaz salīdzinoši ar to, kas tam sekoja. Lai arī šajā albumā atrodama dziesma, kas vēlāk daudz naudas atnesusi virknei citu mūziķu - "The first cut is the deepest" (pat nezināju, ka tā ir Stīvensa kompozīcija), kopumā šis ieraksts ir vienkārši dramatiski slikts. Pirmkārt - orķestrālie aranžējumi šeit ir neizturami uzmācīgi un kaitinoši un Stīvenss te izklausās ne vairs pēc singer-songwriter, bet gan pēc tāda mūziķa, par ko būtu jāfano pusmūža sievietēm. Un dziesmas? Kas tās vispār ir par dziesmām? Vai Stīvensa mērķauditorija bija pirmsskolas vecuma bērni? Jā, iepriekšējā albumā viņš dziedāja par to, ka viņš mīl savu suni, bet šeit viņš ir vēl daudz nenopietnāks. Īsi sakot - totāls košmar. Lai arī ieraksts ir knapi 30 minūtes ilgs, to ir grūti izturēt - tas ir tiešām patētiski kaitinošs un naivs. Es jau nesaku, ka Stīvensam savos laikam vēl mazāk kā 20 gados būtu jāspēj radīt kaut kas pankrocīgs un super bravūrīgs, bet man šīs dziesmas liek domāt par Engelbertu Humperdinku, kura dziesmas es nemaz neesmu dzirdējis, bet kuru es iztēlojos līdzīgu šī albuma Stīvensam.
Laikam gan pats Stīvenss pats par šo albumu un tā skanējumu nekādā sajūsmā nebija, bet ierakstu kompānijai tas šķita esam gudrs solis. Izrādījās, ka viņiem taisnība nebija arī no finansiālā viedokļa - šis, cik saprotu, ir vissliktāk pārdotais no Stīvensa visiem ierakstiem. Un ne bez iemesla - kam gan vajadzētu pirkt tādu mēslu?
2010-01-14
4.0
comments powered by Disqus