Kazhes pierakstu burtnīca

Tas bija tomēr pārdroši darīts - skatīties 1920.gadā uzņemto filmu. Es nebūt neesmu no tiem cilvēkiem, kas principa pēc neskatās filmas, kas iznākušas pirms vairāk kā pieciem gadiem, automātiski tās ierindojot vecu sūdu kategorijā un ņirgājoties par to, ka tādus specefektus mūsdienās varētu pat zīdainis uztaisīt. Tomēr ar mēmo kino manas attiecības joprojām ir ļoti vēsas - es saprotu, ka tā ir būtiska kino vēstures daļa, ka šīs filmas radīja to, par ko kinematogrāfs pārvērtās vēlāk, ka daudzi tā laika filmu ļaudis bija īsti revolucionāri, un tomēr - šādas filmas lielākoties ir ļoti grūti skatīties, jo tās ir vienkārši neizturami garlaicīgas (raugoties uz tām 21.gadsimta skatītāja acīm un domājot par to - ko šī filma man var sniegt šodien un tagad, nevis kas tajā bija izcils pirms 90 gadiem).
"Doktora Kalijāri kabinets", kā raksta Wikipedia, tiek atzīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajām šausmu filmām, ekspresionisma kino šedevru, filmu, kas ļoti ietekmējusi tālāko horror attīstību. Tie arī ir galvenie iemesli, kālab es šo filmu noskatījos. Un jāatzīst, daži plusi tai ir - galvenais no tiem ir filmas zīmētās dekorācijas, proti, vide, kurā norisinās filmas darbība, visa ir zīmēta ekspresionisma manierē - zīmētas ir gan ēkas, kurās uzturas varoņi, gan ēnas uz zemes. Šajā ziņā filma ir interesanta. Tāpat tā ir interesanta ar to, ka tā ir viens no agrīnākajiem kino piemēriem, kur filmā tiek izmantots atmiņu formāts - proti, gandrīz visa filma sastāv no galvenā varoņa atmiņām, plus filmai ir "twist ending" jeb negaidītas beigas.
Taču filmai ir arī acīmredzami trūkumi - pirmkārt, gluži kā teju visās mēmās ēras filmās, man netīk kā pandām izkrāsotās varoņu sejas - ar milzīgiem apļiem ap acīm un maksimālu pašas sejas baltumu. Otrkārt, sižets ir pilnīgi nekāds, treškārt - laikam pateicoties mēmā kino ierobežojumiem, varoņi nevienā brīdī nekļūst par kaut ko vairāk kā tikai sejām, nekādu cilvēku tu tur apakšā nejūti. Nav brīnums, ka filmas gaitā es pāris reizes atslēdzos - un nekas, ka filma ilgst tikai 70 minūtes, mēmajam kino tas ir tāpat diezgan daudz.
Ja tevi gadījumā interesē sižets - filma stāsta par kādu ļaunu zinātnieku (ja viņu par tādu var uzskatīt), kas atkārtojis kaut kādas sen dzīvojoša ļaundara eksperimentu, kura rezultātā viņš ieguvis kontroli pār jaunu vīrieti - miegā staigātāju, kuru tagad šis zinātnieks izmanto, lai pastrādātu baisas slepkavības.