Kazhes pierakstu burtnīca

Fēliksa Cielēna atmiņu trešo grāmatu izlasīju jau pasen, bet kaut kā aizmirsu par to uzrakstīt, un tas tā nav labi. Proti - tagad lasu jau ceturto daļu, un ne tik skaidrā atmiņā ir tas, kurā brīdī trešā grāmata sākās un par ko tieši tajā tika stāstīts. Bet loģiski izsecināt var diezgan vienkārši - 3.daļa aptver laika periodu no Latvijas republikas dibināšanas de facto līdz Pirmās Saeimas darbības beigām - proti, kādus 5-6 gadus. Šeit atrodas vieta gan aprakstiem par Satversmes sapulces ievēlēšanu un to, kā notika darbs pie Latvijas republikas pamatakta, par pūliņiem panākt Baltijas valstu starptautisku atzīšanu. Vērts pieminēt, ka rietumvalstis nebūt ar to nesteidzās un ātrāk mūs atzina Padomju Krievija nekā visas lielās "demokrātijas. Tam gan laikam par pamatu bija tas, ka rietumos vēl ilgi cerēja, ka Krievijā komunistus gāzīs citi spēki - vai nu puslīdz normāli demokrāti vai monarhisti, bet nedz vieni, nedz otri pat neapsvēra domu par jauno republiku atzīšanu. Ja kas - tas noteikti bija viens no iemesliem, kālab boļševiki savu varu Krievijā spēja nosargāt - domājams, ka tie paši sarkanie strēlnieki diez vai būtu atbalstījuši tik cītīgi Ļeņintētiņu, ja viņš nebūtu vienīgais no ietekmīgo spēku līderiem, kas vismaz vārdos atzītu tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Lielu cieņu šajā savu memuāru daļā Cielēns izrāda Zigfrīdam Meierovicam, ar kuru viņam gan nebūt nebija tuva politiskā pārliecība, bet bieži bija tuvi mērķi. Tikām daudz kritiskāka ir viņa attieksme pret Ulmani, kur gan, protams, grūti noteikt, vai viņš tā patiešām domāja jau divdesmito gadu sākumā, vai arī par anti-ulmanistu viņš kļuva vēlāk. Kā lai arī nebūtu, vismaz par daļu politisko pretinieku Cielēns izsakās ar cieņu, tāpat viņš slavē arī sev tuvos partijas biedrus, un detalizēti skaidro situāciju ap Raiņa dalību politiskajā dzīvē divdesmito gadu Latvijā.
Joprojām lasīt interesanti, joprojām lasīt noderīgi.