Kazhes pierakstu burtnīca

Cielēna atmiņu ceturtā daļa veltīta laika posmam no divdesmito gadu vidus līdz gandrīz pašām tās pastāvēšanas beigām. Grāmatas sākuma daļā Cielēns īpaši plaši stāsta par to laiku, kad viņš pats bija Ārlietu ministrs Marģera Skujenieka vadītajā Ministru Kabinetā, bet tālāk pievēršas sociāldemokrātijas pagrimumam trīsdesmito gadu sākumā un tam sekojošajam Ulmaņa apvērsumam. Jāatzīst, ka grāmatas sākuma daļā Cielēns ļoti daudz nodarbojas ar sevis slavēšanu un savas vēsturiskās lomas uzsvēršanu. Man, protams, ir grūti 80 gadus vēlāk spriest par to, cik būtisks politiķis Cielēns bija tā laika Latvijā (un paša Cielēna prāt, vismaz kaut kādā mērā - arī Eiropā), bet subjektīvi šķiet, ka mēra sajūtas viņam reizēm tomēr pietrūka un ka savu Ārlietu ministra amatā savu pavadīto gadu Cielēns vērtē par pārāk nozīmīgu un visu tolaik notikušo viņš vērtē pārāk veinpersoniski. Līdz ar to interesantāka man šķiet grāmatas otrā daļa, kad Cielēns vairs tik vadošu amatu neieņem, bet analizē to, kāpēc sūri izkaroto demokrātiju Latvijas tauta atdeva tik vienaldzīgi un neieinteresēti. Pašam Cielēnam gan, protams, paveicās, ka viņš jau savlaicīgi bija ticis par sūtni uz Parīzi, jo šaubu nav, ka viņš būtu viens no tiem sociāldemokrātu līderiem, kurus Ulmanis aiz restēm turētu tik ilgi, cik vien iespējams. Bet līdz Parīzei viņa rokas, protams, neaizsniedzās. No otras puses, Cielēns patiešām bija visnotaļ aktīvs politiskais darbinieks un varbūt viņš būtu varējis, atrazdamies Latvijā, darīt vismaz kaut ko lietas labā, lai Ulmaņa apvērsums vispār nebūtu noticis. Cielēns par vienu no galvenajiem Ulmaņa uzvaras vaininiekiem atzīst pašu "sociķu" tā laika galveno līderi - Frici Menderu, kurš partiju pārmērīgi virzīja uz kreiso virzienu, atsakoties no jebkādas sadarbības ar centra partijām un vienlaikus - pietiekami nenovērtējot Ulmaņa bīstamību. Līdz ar to Mendera vadībā LSDSP arvien vairāk zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un rezultātā Ulmanim neviens nelika šķēršļus apvērsuma veikšanai.
Par pašu Ulmaņa valdīšanas laiku Cielēns izsakās diezgan skopi, jo nevienu dienu šajā laikā viņš Latvijā nepavadīja (ko, protams, apgrūtināja tas apstāklis, ka viņam bija atņemta Latvijas pilsonība un ierašanās Latvijā no viņa puses diez vai būtu prātīgs gājiens), bet dažas saistošas lietas viņš šeit piemin gan. Piemēram, viņš atzīmē, ka daudzējādā ziņā Ulmaņa režīms bija mazāk demokrātisks nekā Cara laikā pēc piektā gada revolūcijas - jo tajā laikā vismaz pastāvēja nosacīta preses brīvība un pat kaut kādas vēlētas pašpārvaldes, kamēr Ulmaņa vara bija tik vienpersoniska, ka viņš pat (atšķirībā no vairuma citu starpkaru posma diktatoru) citu starpā bija aizliedzis pats savu partiju - Latvijas Zemnieku savienību, nevēloties izjust jebkādu savas varas apdraudējumu. Dažos jautājumos Cielēns gan, kā šķiet, nedaudz piemelo - piemēram, viņš raksta, ka Ulmanis vispār 4.Saeimā iekļuva tikai tāpēc, ka divi LZS kandidāti, kas bija saņēmuši vairāk balsu, no savām vietām atteicās Ulmaņa labā, taču "Valdības Vēstnesī" publicētie 4.Saeimas vēlēšanu rezultāti ne par ko tādu neliecina - bet tiesa kas tiesa, Ulmanis nevienā no vēlēšanu apgabaliem nebija pat populārāko LZS pārstāvju trijniekā, un šķiet, ka par viņu populārāki vēlētāju vidū bija gan ģenerālis Jānis Balodis (aktīvs Ulmaņa apvērsuma dalībnieks un vēlāk - ilggadīgs ministrs Ulmaņa "valdībā"), gan Hugo Celmiņš (kurš gan par šo apvērsumu nekādā sajūsmā nebija un kuru Ulmanis drošības labad nosūtīja par sūtni prom no Latvijas). Varbūt būtu vērts apskatīt kādus tā perioda laikrakstus, kas kaut cik arī komentētu vēlēšanu rezultātus.
Nenoliedzami tuvāk grāmatas beigām lasīt atkal bija interesantāk, bet pirmās grāmatas kopumā man šķita saistošākas, lai arī šaubu nav, ka izlasīšu arī piekto Cielēna atmiņu grāmatu (ja nemaldos, viņš bija plānojis uzrakstīt vairāk, bet memuāru rakstīšanu apturēja to autora nāve).