Vai viegli būt jaunam
Ar kaunu man jāatzīst, ka būdams cilvēks, kas vidēji gadā noskatās ap 200 filmām, līdz 27 gadu vecumam tā arī nebiju noskatījies šo Jura Podnieka filmu, kuru gana daudzi uzskata par Latvijas kino (un ne tikai dokumentālā) spožāko veikumu. Ja kas - šī būtu viena no labākajām filmām, ko vajadzētu jauniešiem rādīt skolā. Katrā ziņā tā pilnīgi noteikti būtu vairāk skatāma, nekā "Vella kalpi", kurus mums rādīja vēstures stundās (it kā tajā filmā būtu kaut kas vēsturisks). Vispār man ir šādas tādas pārdomas par skolas tēmu, ko es gribētos tuvākajā laikā izlikt uz digitālā papīra, bet, vai tas patiešām izdosies, tas jau ir cits jautājums.
Tātad - "Vai viegli būt jaunam". Jau pati šī frāze latviešu valodā ir vairāk nekā kultūrcitāts. Bet filma - droši vien visplašāk skatītais Latvijas kino produkts ārpus mūsu ne pārāk lielās valsts robežām, viena no Gorbačova perestroikas un glasnostj pirmajām bezdelīgām, filma, par kuru runāja miljoni un kuras traģiski bojā gājušo režisoru Latvijā nez kādēļ piemin daudz mazāk, nekā viņš to būtu pelnījis.
Filmas ideja šķiet gaužām vienkārša - Podnieks intervē jauniešus, runā par viņu sapņiem, mērķiem, problēmām. Proti, par to, vai jaunam būt ir vai nav viegli. Skaidrs, ka viņa izvēlētajiem jauniešiem visbiežāk nekā diži viegla tur nav - jo ne jau partijas bosu atvases izpelnās Podnieka interesi, bet gan jaunieši, kuriem dzīve nav visas labākās kārtis uzreiz iedevusi rokās. Te tiek rādīti gan Afganistānā pabijuši zēni (visi - ievērojami jaunāki nekā es tagad), gan puisis, kas strādā par sanitāru morgā, gan jaunieši, kuri tiek tiesāti par nekārtībām, ko viņi izraisījuši vilcienā pēc kāda koncerta Ogres estrādē, gan meitene, kas mēģinājusi izdarīt pašnāvību, gan krišnaītismam pievērsies pastnieks, gan jaunietis, kas uzņem amatierkino par nāvi.
Kaut kādas personīgās muļķības pēc šo filmu skatījos krievu valodā, jo normālu latvisko versiju nemācēju atrast (proti, atradu vienu dienu vēlāk), bet īstenībā tas netraucēja - pa daļai varēja dzirdēt arī oriģinālo dialogu saturu, bet tulkojums bija pietiekami labs. Un pilnīgi noteikti es varu saprast, kāpēc šī filma savulaik kļuva par tādu "bombu". Laiki, protams, tagad ir citi, un jaunieši ir citi, un daudziem droši vien arī sapņi ir citi, bet tas nebūt nenozīmē, ka "Vai viegli būt jaunam" šobrīd būtu kaut drusku mazāk aktuāla filma. Jo tās uzdotie jautājumi nebija raksturīgi tikai vēlīnajam padomju periodam, bet tie aktuāli ir arī mūsdienās - kam tu kā jaunietis esi vajadzīgs, kur rast sev vietu, kur rast motivāciju vispār jebko darīt. Filma nenoliedzami ir ļoti smaga un depresīva, kas tolaik, protams, arī bija daļa no tās uzdrīkstēšanās - jo Podnieka varoņi nav ar dzīvi apmierināti komjaunieši, kuri zina, ka viņi piedalās skaistās komunistiskās nākotnes celtniecībā.
Uzfilmēts, samontēts viss pavisam vienkārši, askētiski, bet šīs filmas vērtība ir tieši tās absolūtajā tiešumā, absolūtajā godīgumā, savā ziņā tas ir perfekts dokumentāls kino - tas tev uzmācīgi necenšas ieborēt kaut ko galvā, bet piedāvā ļoti atšķirīgus varoņus ar dažādām pasaules uztverēm, taču tas viss - ar vienu kopīgu domu, kopīgu tēmu. Patiešām - lieliska filma, un vēlreiz atkārtoju savu kaunu, ka nebiju to noskatījies ātrāk. Tagad man tuvākais mērķis ir dabūt to normālā DVD kvalitātē. Cik zinu - šādā formātā filma ir izdota, jautājums tikai - kur lai to iegādājas?
Tātad - "Vai viegli būt jaunam". Jau pati šī frāze latviešu valodā ir vairāk nekā kultūrcitāts. Bet filma - droši vien visplašāk skatītais Latvijas kino produkts ārpus mūsu ne pārāk lielās valsts robežām, viena no Gorbačova perestroikas un glasnostj pirmajām bezdelīgām, filma, par kuru runāja miljoni un kuras traģiski bojā gājušo režisoru Latvijā nez kādēļ piemin daudz mazāk, nekā viņš to būtu pelnījis.
Filmas ideja šķiet gaužām vienkārša - Podnieks intervē jauniešus, runā par viņu sapņiem, mērķiem, problēmām. Proti, par to, vai jaunam būt ir vai nav viegli. Skaidrs, ka viņa izvēlētajiem jauniešiem visbiežāk nekā diži viegla tur nav - jo ne jau partijas bosu atvases izpelnās Podnieka interesi, bet gan jaunieši, kuriem dzīve nav visas labākās kārtis uzreiz iedevusi rokās. Te tiek rādīti gan Afganistānā pabijuši zēni (visi - ievērojami jaunāki nekā es tagad), gan puisis, kas strādā par sanitāru morgā, gan jaunieši, kuri tiek tiesāti par nekārtībām, ko viņi izraisījuši vilcienā pēc kāda koncerta Ogres estrādē, gan meitene, kas mēģinājusi izdarīt pašnāvību, gan krišnaītismam pievērsies pastnieks, gan jaunietis, kas uzņem amatierkino par nāvi.
Kaut kādas personīgās muļķības pēc šo filmu skatījos krievu valodā, jo normālu latvisko versiju nemācēju atrast (proti, atradu vienu dienu vēlāk), bet īstenībā tas netraucēja - pa daļai varēja dzirdēt arī oriģinālo dialogu saturu, bet tulkojums bija pietiekami labs. Un pilnīgi noteikti es varu saprast, kāpēc šī filma savulaik kļuva par tādu "bombu". Laiki, protams, tagad ir citi, un jaunieši ir citi, un daudziem droši vien arī sapņi ir citi, bet tas nebūt nenozīmē, ka "Vai viegli būt jaunam" šobrīd būtu kaut drusku mazāk aktuāla filma. Jo tās uzdotie jautājumi nebija raksturīgi tikai vēlīnajam padomju periodam, bet tie aktuāli ir arī mūsdienās - kam tu kā jaunietis esi vajadzīgs, kur rast sev vietu, kur rast motivāciju vispār jebko darīt. Filma nenoliedzami ir ļoti smaga un depresīva, kas tolaik, protams, arī bija daļa no tās uzdrīkstēšanās - jo Podnieka varoņi nav ar dzīvi apmierināti komjaunieši, kuri zina, ka viņi piedalās skaistās komunistiskās nākotnes celtniecībā.
Uzfilmēts, samontēts viss pavisam vienkārši, askētiski, bet šīs filmas vērtība ir tieši tās absolūtajā tiešumā, absolūtajā godīgumā, savā ziņā tas ir perfekts dokumentāls kino - tas tev uzmācīgi necenšas ieborēt kaut ko galvā, bet piedāvā ļoti atšķirīgus varoņus ar dažādām pasaules uztverēm, taču tas viss - ar vienu kopīgu domu, kopīgu tēmu. Patiešām - lieliska filma, un vēlreiz atkārtoju savu kaunu, ka nebiju to noskatījies ātrāk. Tagad man tuvākais mērķis ir dabūt to normālā DVD kvalitātē. Cik zinu - šādā formātā filma ir izdota, jautājums tikai - kur lai to iegādājas?
2010-02-26
comments powered by Disqus