Baldera skalpu man nevajag
Ir dažādi veidi, kā var stāstīt par sporta vēsturi. Neesmu gluži fanātisks šādas "profesionālās" literatūras lasītājs, bet gluži pirmā sporta vēstures grāmata, ko lasīju, "Baldera skalpu man nevajag" nebija. Jāatzīst, ka Matuļa izvēlētā pieeja ir visnotaļ oriģināla, lai arī nepavisam ne tāda, ka es teiktu "wow! tā tik ir viena grāmata!"
Šajā grāmatā Matulis atstāsta savu redzējumu par Latvijas hokejā notikušo laika posmā no 1991.gada līdz 2006.gadam. Uzreiz atzīšos - mani šis periods diez ko nesaista, jo sākot ar 1996.gadu pats esmu gan daudz hokejam sekojis, lai pietiekami daudz no lasītā man būtu zināms jau tāpat. Bet, protams, skaidrs, ka Matulis raksta par to ēru, kurai pats bijis liecinieks un kurā labāk orientējas, līdz ar to te viss būtu attaisnoti.
Lielākais uzsvars grāmatā ir uz Latvijas izlases gaitām šajā laika posmā - pāris reizes parādās arī kādas sīkas atkāpes klubu virzienā, cita starpā mazliet pastāstot par NIKs Brih komandu, bet 95% tās satura ir veltīti izlases gaitām, plus padarīšanām Latvijas Hokeja Federācijā, kuras gan parasti arī skar izlasi, proti, tās galveno treneri.
Matuļa rakstīšanas stils man, ja godīgi, ne pārāk patīk. Pārāk sadzīvisks un bieži - prasts. Protams, es saprotu, ka Matuļa dzīvē liela loma ir pareiza alus un viskija izvēlei, bet nekādas intereses lasīt par to, cik alus viņš izdzēra C grupas turnīrā 1993.gadā un cik - A grupas 1997.gadā, man nav. Lai arī grāmata nebūt nav bieza - ar visām ilustrācijām un statistikas tabulām nedaudz pāri par 200 lappusēm, alkohola stāstiem kopumā varētu būt veltītas kādas 10 tās lappuses. Te ir gan daudz paša Matuļa pieredzētā ar grādīgajiem, gan hokejistu alkohola problēmu atstāstījums. Es zinu, ka grāmatas apakšvirsraksts ir "Matuļa hokeja vēsture", bet es kaut kā biju no šīs grāmatas gaidījis vairāk uzzināt par hokeju un mazāk par to, ka Beļavskis dzer maz, bet Kerčs agrāk dzēris daudz, bet vēlāk - nedzēris nemaz.
Ja vēl ievēro to, ka grāmatā Matulis sagrūdis arī fragmentus no paša senāk rakstītiem tekstiem, jāsecina, ka putras te ir diezgan daudz, un īpaši mani nesaista arī viņa zināšanas par Latvijas hokeja aizkulisēm - Lipmana un Magones cīņu par varu LHF, nesaskaņām Latvijas izlasē un Sergeja Žoltoka smago raksturu.
Ja kas - struktūras ziņā grāmata diezgan pamatīgi līdzinās Ulda Rudaka "Rokupācijai" (kura gan iznāca dažus gadus vēlāk) - arī šeit aprakstīts pamatā tikai tas, kur autors bijis klāt, citām lietām nepievēršot sevišķu uzmanību. Bet jāatzīst, ka sex, drugs and rock`n`roll tēmas atsāstīšana Rudakam padodas daudz labāk nekā Matulim. Kamēr pirmais izklausās pēc alkoholā grimuša mākslinieka, Matuļa rakstības maniere liek domāt, ka viņš ir vienkāršs iedzert mīlošs žurnālists.
Šo to jaunu es no šīs grāmatas uzzināju, to nevar noliegt - pamatā tas attiecas uz laika posmu, pirms es sāku interesēties par sportu, bet gribējās sagaidīt vairāk. Cerēju vairāk uzzināt par rīdzinieku spēlēm Starptautiskajā hokeja līgā, par pirmajiem neatkarīgās Latvijas čempionātiem. Turklāt, ja es vispār slikti orientētos Latvijas hokejā, no šīs grāmatas man droši vien būtu pagalam maz jēgas - pārāk liels jūklis ir Matuļa rakstītajā, kas nedod jēdzīgu ieskatu hokeja procesos valstī kopumā. Kaut vai - grāmatā praktiski nav pievērsta uzmanība tam apstāklim, ka sākot ar deviņdesmito gadu vidu ik gadus izskanēja nopietns satraukums par to, cik ilgi Latvijas izlase spēs dzīvot uz vecā padomju Dinamo bagāžas rēķina, un kad beidzot komandā notiks paaudžu maiņa un kādas būs tās sekas. Proti, grāmata nav paredzēta cilvēkam, kas par Latvijas hokeju iepriekš nav interesējies, bet tādam, kas ir, tā vairāk sniegs informācijas par ar hokeju nesaistītām tēmām.
Šajā grāmatā Matulis atstāsta savu redzējumu par Latvijas hokejā notikušo laika posmā no 1991.gada līdz 2006.gadam. Uzreiz atzīšos - mani šis periods diez ko nesaista, jo sākot ar 1996.gadu pats esmu gan daudz hokejam sekojis, lai pietiekami daudz no lasītā man būtu zināms jau tāpat. Bet, protams, skaidrs, ka Matulis raksta par to ēru, kurai pats bijis liecinieks un kurā labāk orientējas, līdz ar to te viss būtu attaisnoti.
Lielākais uzsvars grāmatā ir uz Latvijas izlases gaitām šajā laika posmā - pāris reizes parādās arī kādas sīkas atkāpes klubu virzienā, cita starpā mazliet pastāstot par NIKs Brih komandu, bet 95% tās satura ir veltīti izlases gaitām, plus padarīšanām Latvijas Hokeja Federācijā, kuras gan parasti arī skar izlasi, proti, tās galveno treneri.
Matuļa rakstīšanas stils man, ja godīgi, ne pārāk patīk. Pārāk sadzīvisks un bieži - prasts. Protams, es saprotu, ka Matuļa dzīvē liela loma ir pareiza alus un viskija izvēlei, bet nekādas intereses lasīt par to, cik alus viņš izdzēra C grupas turnīrā 1993.gadā un cik - A grupas 1997.gadā, man nav. Lai arī grāmata nebūt nav bieza - ar visām ilustrācijām un statistikas tabulām nedaudz pāri par 200 lappusēm, alkohola stāstiem kopumā varētu būt veltītas kādas 10 tās lappuses. Te ir gan daudz paša Matuļa pieredzētā ar grādīgajiem, gan hokejistu alkohola problēmu atstāstījums. Es zinu, ka grāmatas apakšvirsraksts ir "Matuļa hokeja vēsture", bet es kaut kā biju no šīs grāmatas gaidījis vairāk uzzināt par hokeju un mazāk par to, ka Beļavskis dzer maz, bet Kerčs agrāk dzēris daudz, bet vēlāk - nedzēris nemaz.
Ja vēl ievēro to, ka grāmatā Matulis sagrūdis arī fragmentus no paša senāk rakstītiem tekstiem, jāsecina, ka putras te ir diezgan daudz, un īpaši mani nesaista arī viņa zināšanas par Latvijas hokeja aizkulisēm - Lipmana un Magones cīņu par varu LHF, nesaskaņām Latvijas izlasē un Sergeja Žoltoka smago raksturu.
Ja kas - struktūras ziņā grāmata diezgan pamatīgi līdzinās Ulda Rudaka "Rokupācijai" (kura gan iznāca dažus gadus vēlāk) - arī šeit aprakstīts pamatā tikai tas, kur autors bijis klāt, citām lietām nepievēršot sevišķu uzmanību. Bet jāatzīst, ka sex, drugs and rock`n`roll tēmas atsāstīšana Rudakam padodas daudz labāk nekā Matulim. Kamēr pirmais izklausās pēc alkoholā grimuša mākslinieka, Matuļa rakstības maniere liek domāt, ka viņš ir vienkāršs iedzert mīlošs žurnālists.
Šo to jaunu es no šīs grāmatas uzzināju, to nevar noliegt - pamatā tas attiecas uz laika posmu, pirms es sāku interesēties par sportu, bet gribējās sagaidīt vairāk. Cerēju vairāk uzzināt par rīdzinieku spēlēm Starptautiskajā hokeja līgā, par pirmajiem neatkarīgās Latvijas čempionātiem. Turklāt, ja es vispār slikti orientētos Latvijas hokejā, no šīs grāmatas man droši vien būtu pagalam maz jēgas - pārāk liels jūklis ir Matuļa rakstītajā, kas nedod jēdzīgu ieskatu hokeja procesos valstī kopumā. Kaut vai - grāmatā praktiski nav pievērsta uzmanība tam apstāklim, ka sākot ar deviņdesmito gadu vidu ik gadus izskanēja nopietns satraukums par to, cik ilgi Latvijas izlase spēs dzīvot uz vecā padomju Dinamo bagāžas rēķina, un kad beidzot komandā notiks paaudžu maiņa un kādas būs tās sekas. Proti, grāmata nav paredzēta cilvēkam, kas par Latvijas hokeju iepriekš nav interesējies, bet tādam, kas ir, tā vairāk sniegs informācijas par ar hokeju nesaistītām tēmām.
2010-02-27
comments powered by Disqus