Kazhes pierakstu burtnīca

Vienpadsmit gados, kas bija pagājuši kopš Podnieka "Vai viegli būt jaunam" noticis bija ļoti daudz. Nebija vairs padomijas, kurā tapa pirmā filma. Nebija arī tās režisora - Juris Podnieks gan bija iecerējis desmit gadus pēc pirmās filmas uztaisīt tās turpinājumu, taču viņa paša dzīves ceļš aprāvās ātri, negaidīti un bezjēdzīgi. Taču filma tomēr tapa, Podnieka iesākto darbu līdz galam noveda Antra Cilinska, vecās filmas montāžas režisore.
Kamēr astoņdesmito gadu vidus man ir diezgan svešs laika posms - astoņdesmit sestā novembrī kļuvu trīs gadus vecs, ar deviņdesmitajiem ir jau pavisam cits stāsts, līdz ar to otrās filmas vide man ir daudz labāk pazīstama. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka mirklī atzīšu "Vai viegli būt" par labāku filmu. Patiesībā ir tā, ka abas filmas šobrīd pareizāk ir vērtēt kopsakarā - jo tieši otras daļas klātbūtne katrai no tām dod papildu versiju. Skatoties pirmo filmu, tu neizbēgami aizdomājies par to, kas gan ar šiem jauniešiem notiks pēc kāda laika, kā realizēsies vai nerealizēsies un kā mainīsies viņu sapņi, ko viņiem dzīve sagādās vēlāk. Un otrā filma uz šo jautājumu atbild. Bet ja nebūtu pirmās filmas, otrās vērtība būtu daudz mazāka (protams, Cilinskas filmā ir daudz fragmentu no pirmās filmas, kas ļauj momentā salīdzināt varoni "tagad" un "tad").
Vai "Vai viegli būt" būtu optimistiskāka filma par savu priekšgājēju? Tā taču tapa neatkarīgas Latvijas apstākļos, kad jaunatni vairs neiegrožoja partijas činavnieku lēmumi, durvis uz plašo pasauli bija atvērtas. Par nepareizu frizūru tevi vairs nevarēja izsviest no skolas un braukt uz Afganistānu arī nejadzēja (vēl nevajadzēja). Laikam gan nē - "Vai viegli būt" nemaz nav viegla un dzīvespriecīga filma, jo prognozējamā kārtā ne visi filmas varoņi desmit gadu laikā dzīvē ir virzījušies strauji uz priekšu un ne visi ir kļuvuši ievērojami laimīgāki un ne visiem viņiem bija kļuvis vieglāk būt.
Noskatoties šīs filmas faktiski vienu pēc otras, iespaids ir pavisam graujošs - redzēt cilvēku pārvērtības, vērtību maiņu.
Lai arī pēc loģikas tev, atšķirībā no manis, būtu jābūt šīs filmas redzējušam jau iepriekš, jo es patiešām esmu ilgstoši atstājis novārtā un neveltījis uzmanību Latvijas kinematogrāfam, ja nu tomēr tu neesi redzējis šīs filmas - obligāti tās noskaties, tās, manuprāt, ir iekļaujamas obligātajā kinotēkā ne tikai Latvijas skatītājam, bet vismaz - Eiropas.