Laikmetu maiņā: 5.daļa

Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.
Šajā grāmatā Cielēns apraksta notikumus ap Latvijas neatkarības zaudēšanu, 1940.gada „vēlēšanām”, okupāciju maiņām un paša Cielēna dzīvi un darbību viņa mūža pēdējā, trešajā, trimdā. Jāpiezīmē, ka ļoti daudz nesaudzīgu vārdu no Cielēna puses saņem gan Kārlis Ulmanis, gan Vilhelms Munters. Personīgi man ne pārāk patīk Cielēna intensīvā Ulmaņa un Muntera homoseksuālo attiecību akcentēšana (protams, nezinu, vai šādām baumām bija kāds reāls pamats), jo pat ja tādas būtu bijušas, ne jau Ulmaņa seksuālā orientācija kļuva par galveno iemeslu Latvijas neatkarības zaudēšanai uz veseliem 50 gadiem. Munters turklāt no Cielēna izpelnas arī skarbus vārdus kā potenciāls Maskavas aģents, atkal jau neesmu pārliecināts, ka tam būtu bijis pamats, lai gan arī Wikipedia ir rakstīts, ka padomju ieslodzījuma laikā viņš nodevis daudzus savējos, līdz ar to par super stingras morālās stājas cilvēku Munteru droši vien nenosauksi.
Par saviem trimdas gadiem Cielēns stāsta ar lielu skumju devu – jo šoreiz viņam patiešām vairs nebija cerību atgriezties dzimtenē, viņš pamazām zaudēja redzi un pamazām viņu pieveica vēzis, līdz ar to būtu dīvaini šajā grāmatā sagaidīt kādu dzīvesprieku, taču uzrakstīta tā ir ļoti labi, un sirdi aizgrābjoši. Protams, ne visiem Cielēna spriedumiem ir jāpiekrīt, ne visur viņš ir objektīvs, bet viņa skatījums uz 20.gadsimta pirmās puses norisēm Latvijā varētu būt interesants arī mūsdienu lasītājam.
2010-03-04
7.5
comments powered by Disqus