Backbeat
Filma "Backbeat" izvēlas diezgan negaidītu skatpunktu, no kura raudzīties uz visu laiku un tautu populārākās popgrupas karjeru (ja nu kas - ar šo terminu es saprotu bītlus, nevis, piemēram, "Take That"). Kā tev šķiet, kas ir galvenais varonis šajā filmā? Džons? Pols? Džordžs Varbūt Ringo? Tad varbūt Džordžs Mārtins? Vai Braiens Epšteins?
Nē, šīs filmas centrā ir Stjuarts Satklifs. "Stjuarts kas?" tu jautāsi. Stjuarts Satklifs, grupas basists tās Hamburgas periodā, Džona Lenona jaunības dienu labākais draugs. Filmā "The Rutles" par Stjuarta ekvivalentu tika teikts, ka viņš nemācēja spēlēt basu, bet mācēja labi pavadīt laiku, kas Hamburgā bija pat svarīgāk. Un šī filma nemēģina apgalvot pretējo. Patiesībā, cik var saprast, Satklifs pat nemaz neplānoja kļūt par rokmūziķi, vairāk par visu viņu saistīja glezniecība un grupā viņš piedalījās vien tādēļ, ka Lenons ļoti to gribēja. Iedomājies - tevi grib savā sastāvā "The Beatles", bet tu nejūties tam īsti radīts. Šokējoši, ne? Protams, tie nebija 1963.gada "The Beatles", bet gan 1960.gada - proti, nevienam nezināma tīņu grupa, Harisonam tolaik nebija pat vēl 18, viņiem nebija savu dziesmu un viņi uzstājās Hamburgas ostas mauku klubos.
Filma diezgan maz raizējas par to, kā attīstījās grupas karjera Hamburgā, bet vairāk - par Lenona un Satklifa savstarpējām attiecībām. Ja kas - Lenons šajā filmā tiek rādīts jau šajā vecumā kā diezgan nelīdzsvarots un allaž iekaisis sarkasma pārņemts tipāžs, ar kuru varētu būt diezgan grūti sadzīvot, un kurš vienlaikus kautrējas no savām jūtām. Filmā ir neliels homoerotisks piesitiens (eh, kā man patīk iesaistīt tekstos vārdu "homoerotisks"), bet tas nekļūst briesmīgs un pārmērīgi traucējošs.
Ja tevi tas interesē, šajā filmā neskan neviena bītlu sacerēta dziesma, bet gan tikai kompozīcijas, kuras viņi spēlēja agrīnajos gados. Un no visiem grupas dalībniekiem vislīdzīgākais reālajam ir Deniels Hīlijs kā Makartnijs. Īstenībā laikam arī Satklifs ir diezgan autentisks, bet viņa izskats man nav tik ļoti zināms.
Vai šo filmu var skatīties vien tad, ja esi bītlomāns? Nē, tā ir lieliski piemērota arī neitrālam skatītājam. Jo kā jau minēju, šeit ne tik ļoti būtiski ir tas, ka viens no tās galvenajiem varoņiem saucas par Džonu, bet cits par Polu, kā tas, kā Džons un Stjū veido savas dzīves. Un man šādās filmās allaž patīk arī tas, kā to varoņi runā. Džons, kas varētu būt iederīgs ostas strādnieku vidū, daudz pieklājīgākais un atbrīvotākais Pols un superstilīgais Stjuarts (par kuru, kā lasīju, arī Makartnijs esot bijis sajūsmā un bijis greizsirdīgs, ka tas vairāk draudzējās ar Džonu). Kopumā - gana forša filma.
Nē, šīs filmas centrā ir Stjuarts Satklifs. "Stjuarts kas?" tu jautāsi. Stjuarts Satklifs, grupas basists tās Hamburgas periodā, Džona Lenona jaunības dienu labākais draugs. Filmā "The Rutles" par Stjuarta ekvivalentu tika teikts, ka viņš nemācēja spēlēt basu, bet mācēja labi pavadīt laiku, kas Hamburgā bija pat svarīgāk. Un šī filma nemēģina apgalvot pretējo. Patiesībā, cik var saprast, Satklifs pat nemaz neplānoja kļūt par rokmūziķi, vairāk par visu viņu saistīja glezniecība un grupā viņš piedalījās vien tādēļ, ka Lenons ļoti to gribēja. Iedomājies - tevi grib savā sastāvā "The Beatles", bet tu nejūties tam īsti radīts. Šokējoši, ne? Protams, tie nebija 1963.gada "The Beatles", bet gan 1960.gada - proti, nevienam nezināma tīņu grupa, Harisonam tolaik nebija pat vēl 18, viņiem nebija savu dziesmu un viņi uzstājās Hamburgas ostas mauku klubos.
Filma diezgan maz raizējas par to, kā attīstījās grupas karjera Hamburgā, bet vairāk - par Lenona un Satklifa savstarpējām attiecībām. Ja kas - Lenons šajā filmā tiek rādīts jau šajā vecumā kā diezgan nelīdzsvarots un allaž iekaisis sarkasma pārņemts tipāžs, ar kuru varētu būt diezgan grūti sadzīvot, un kurš vienlaikus kautrējas no savām jūtām. Filmā ir neliels homoerotisks piesitiens (eh, kā man patīk iesaistīt tekstos vārdu "homoerotisks"), bet tas nekļūst briesmīgs un pārmērīgi traucējošs.
Ja tevi tas interesē, šajā filmā neskan neviena bītlu sacerēta dziesma, bet gan tikai kompozīcijas, kuras viņi spēlēja agrīnajos gados. Un no visiem grupas dalībniekiem vislīdzīgākais reālajam ir Deniels Hīlijs kā Makartnijs. Īstenībā laikam arī Satklifs ir diezgan autentisks, bet viņa izskats man nav tik ļoti zināms.
Vai šo filmu var skatīties vien tad, ja esi bītlomāns? Nē, tā ir lieliski piemērota arī neitrālam skatītājam. Jo kā jau minēju, šeit ne tik ļoti būtiski ir tas, ka viens no tās galvenajiem varoņiem saucas par Džonu, bet cits par Polu, kā tas, kā Džons un Stjū veido savas dzīves. Un man šādās filmās allaž patīk arī tas, kā to varoņi runā. Džons, kas varētu būt iederīgs ostas strādnieku vidū, daudz pieklājīgākais un atbrīvotākais Pols un superstilīgais Stjuarts (par kuru, kā lasīju, arī Makartnijs esot bijis sajūsmā un bijis greizsirdīgs, ka tas vairāk draudzējās ar Džonu). Kopumā - gana forša filma.
2010-03-04
comments powered by Disqus