Kazhes pierakstu burtnīca

Nevaru īsti saprast, kādā veidā šī dāņu filma nonāca manā krājumā. Kā skatos, tā nav atzīmējusies ar sevišķie panākumiem starptautiskos festivālos - vienīgās balvas tā saņēmusi Dānijas "Robert" festivālā, bet pat par Dānijas 2000.gada labāko filmu tā atzīta netika. "Oskaram" Dānija to nevirzīja, un arī Movielens neteica, ka par šo filmu es būšu sajūsmā.
Un tomēr man izdevās noskaidrot - Wikipedia tā atzīmēta kā viena no filmām (divām), ko mēdz dēvēt par labāko Dānijas kino sasniegumu, jo tā uzvarējusi Ekstrabladet rīkotā aptaujā (un turklāt - ļoti pārliecinoši). Protams, nezinu, cik lielā mērā šī aptauja bija autoritatīva, bet tagad vismaz zinu, kāpēc šo filmu skatījos. Vai arī nezinu?
Kaut kas man lika gaidīt, ka šī filma savā saturā un noskaņā varētu būt līdzīga Martina Makdonas "In Bruges" - bandītdrāma ar melnās komēdijas elementiem, trāpīgiem dialogiem un diezgan smagu saturu. Bet filma ne gluži attaisnoja uz sevi liktās cerības. Pirmkārt, manai gaumei tā laikam tomēr bija pārāk melna - ok, man nav nekādu principiālu iebildumu pret ainu, kad viens no varoņiem ir sašauts un ieradies piedzēries ārsts paprasa lielu naudu, lai viņa ārstēšana varētu aprobežoties ar alkohola pudeles izliešanu uz brūces, bet filmā tiešām ir daudz brutālu ainu. Piemēram, aina, kurā viens no varoņiem dusmās nošauj kaimiņa govi (no pusmetra attāluma). Un pēc tam kopā ar šo kaimiņu, konstatējis, ka viņus vieno mīlestība pret ieročiem vispirms nošauj pārējās govis, bet tad dodas medībās ar automātiem. Joki ar dzīvnieku apšaušanu man kaut kā nemaz nešķiet smieklīgi. Un vispār šeit ir daudz ainu, kur varoņi tiek spārdīti ar kājām (visai asiņainā veidā), sisti ar glāzēm, sašauti un tā tālāk. Līdz ar to diez vai šī būs tā filma, ko tev vajadzētu rādīt 10 gadīgajam brāļa bērnam, kas pie tevis atstāts uz nedēļas nogali. Labi gan, ka es to nevienam nerādīju, bet skatījos vienatnē viesnīcas numurā Zvolenā, Slovākijā. Filmas varoņi - četri bandīti, kas bēg no sava bosa ar koferi pilnu naudas un apmetas pamestā mājā, kuru viņi sāk pārveidot par restorānu, varbūt pat ir gana saistoši tipāži (lai arī viņu bērnības atmiņu ainas, kas it kā pastāsta, kālab katrs pievērsies noziedznieka dzīvei, šķiet diezgan trulas), taču man filmā pietrūka kaut kādas mērķtiecības un satura un formas vienotības. Uzfilmēta tā ir it kā gana koši, mūzika arī veiksmīgi izvēlēta, bet kā kino darbs kopumā "Zibsnījošās gaismas" mani nepārliecināja.