Last Night`s Fun: About Time, Food and Music
Pirms tagad jau diezgan daudziem gadiem lasīju Kārsona romānu "Shamrock Tea" jeb "Āboliņa tēja" - brīnišķīgu maģiskajam reālismam (tā man vismaz šķiet) piederīgu romānu, kura dēļ vēl ilgstoši pēc tam meklēju iespējas izlasīt vēl kaut ko no šī autora darbiem, bet bez jebkādiem sasniegumiem. Un te pēkšņi, kad atguvu iespēju apmeklēt Svešvalodu bibliotēku, tajā plauktā ieraudzīju vienu šī autora grāmatu. Pirmā reakcija bija: yeee!
Diemžēl turpmākā reakcija tāda vairs nebija. Man par zināmu apbēdinājumu, izrādijās, ka šī grāmata nebija īsti piederīga daiļliteratūrai. Tajā autors stāsta par īru tradicionālo mūziku, par to, kā ir jāspēlē tai piederīgas dziesmas, ko šīs dziesmas simbolizē un tā tālāk. Tas viss gan ir pasniegts visai brīvā un literāri ļoti izkoptā formā, bet man šajā grāmatā viens apstāklis kardināli traucēja - tas, ka mani neinteresēja tās tēma. Cik labi lai grāmata ari nebūtu uzrakstīta, ja tā stāsta par kaut ko tādu, kas mani ne pārāk interesē, gaidīt no manis sajūsmu par grāmatu kā tādu nebūtu īsti pareizi. Un tieši tā bija šoreiz. Neko vairāk pat nevaru teikt - jo nekā vairāk man vienkārši šeit arī nav ko teikt.
Diemžēl turpmākā reakcija tāda vairs nebija. Man par zināmu apbēdinājumu, izrādijās, ka šī grāmata nebija īsti piederīga daiļliteratūrai. Tajā autors stāsta par īru tradicionālo mūziku, par to, kā ir jāspēlē tai piederīgas dziesmas, ko šīs dziesmas simbolizē un tā tālāk. Tas viss gan ir pasniegts visai brīvā un literāri ļoti izkoptā formā, bet man šajā grāmatā viens apstāklis kardināli traucēja - tas, ka mani neinteresēja tās tēma. Cik labi lai grāmata ari nebūtu uzrakstīta, ja tā stāsta par kaut ko tādu, kas mani ne pārāk interesē, gaidīt no manis sajūsmu par grāmatu kā tādu nebūtu īsti pareizi. Un tieši tā bija šoreiz. Neko vairāk pat nevaru teikt - jo nekā vairāk man vienkārši šeit arī nav ko teikt.
2010-04-02
comments powered by Disqus