Kazhes pierakstu burtnīca

Andrē Tešinē režisētā filma "Savvaļas dzinumi" (vai varbūt asni? nezinu, kā to pareizi sauc latviskajā tulkojumā) ir kārtējā skatāmā filma sarakstā "Francijas filmas, kas izvirzītas Oskaram kā labākā filma svešvalodā". Vajadzētu droši vien izveidot atsevišķu rakstu blogā ar tabulu, kur atzīmēt jau noskatītās un vēl skatāmās filmas, bet tā kā pagaidām to neesmu izdarījis, tad... to pagaidām neesmu izdarījis, un tur nekā, ko vairāk piebilst, vienkārši nav.
Filma stāsta par jauniešu mīlestību, bet tas nebutu franču kino, ja filma būtu tradicionāls "boy meets girl, they fall in love, are separated by war/misunderstanding/evil misdemeneour, they overcome the problem and are happily ever after). Sākumā gan var padomāt, ka filma patiešām stāsta par zēnu un meiteni, taču tad parādās otrs zēns, kurā iemīlas pirmais, turklāt otrais nemaz nav homoseksuāls un tā īsti pārliecināti mēs nekļūstam arī par to, ka pirmais tāds ir, tad vēl parādās trešais zēns, kura attiecības ar visiem pārējiem personāžiem ir grūti nosaukt par vienkāršām. Un vispār sanāk viena diezgan pamatīga putra, no kuras neviena no iesaistītajām pusēm negūst sevišķu prieku vai labumu. Tas viss norit uz franču kara Alžīrijā fona, otrajam puisim šajā karā ir gājis bojā brālis, un viņš par līdzvainīgu uztver trešo - no Alžīrijas atbraukušu francūzi, kas ir liels šī kara fanātiķis. Īsi sakot - komplicēta situācija, bet patiesībā - laba un diezgan nopietna filma. Cēzara balvās tā tika godalgota kā gada labākā franču filma, Tešinē saņēma balvu kā labākais režisors, filma tika godināta arī par labāko scenāriju, bet Elodija Bušē saņēma labākās jaunās aktrises balvu,
Filma man patika, lai ari patiesībā reizēm man tomēr gribētos skatīties vienkāršus "boy meets girl" stāstus bez skumjām un dramatiskām homoseksuālām notīm. Bet - ne jau Tešinē pie tā vainīgs, ka šī filma tāda ir, bet gan dzives realitāte.