Kazhes pierakstu burtnīca

"Šerbūras lietussargi" ir viena no tām filmām, kas padarīja slavenu franču kino dīvu Katrīnu Denēvu. Vienlaikus tā ir viena no Francijas filmām, kas nominēta Oskaram. Filmas pamatnostādne ir diezgan biedējoša - tajā ne mirkli netiek runāts, bet tikai dziedāts, dziedāts, dziedāts. Parasti pat mūziklos ir "runājošie" fragmenti, bet šajā filmā arī gadījumā, ja varonim būtu nepieciešamība apmeklēt tualeti, viņš dziedātu: "Eeees taaagaad ieeeešuuuu noooooolikt kluuuuuciii!" Tas, protams, liek domāt, ka filma būs popcorn stila entertainment. Bet sižetiski tā nemaz nav diez ko jautra - izņemot varbūt ievada daļu. Filmas galvenie varoņi ir automehāniķis Gijs un viņa mīļotā meitene Ženevjēva, kas strādā savas mātes lietussargu bodē. Viņu mīlasstāsts būtu jauks un patīkams, ja ne vien visai triviālie apstākļi - Gijs tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Alžīriju, kamēr Ženevjēva paliek viena (vai pareizāk - ne viena, bet stāvoklī), un ilgās atšķirtības rezultātā nevis zūd viņu mīlestība, bet iejaucas papildu apstākļi, kā rezultātā galvenie varoņi nekad vairs nebūs kopā. Un tas viss - dziesmu veidā, un vizuāli - tīri holivudiski realizēts. Kas, savukārt, liek saprast, kāpēc šī filma bija populāra arī otrā pusē Atlantijas okeānam.
Man mūzikli principā nepatīk - vienmēr esmu uzskatījis, ka ja kaut ko var pateikt vārdos, nav nepieciešams to izdziedāt. Un plus mūzikli tradicionāli izceļas ar diezgan banāli saldiem sižetiem un nožēlojamu aktierspēli. Šoreiz arī šī kritika būtu dalēji vietā, lai gan ne attiecībā uz aktierspēli. Denēva arī 20 gados ir Denēva, tur šaubu nav. Bet jāatzīst, ka dziedašana tiešām nedaudz krīt uz neveriem, it īpaši zinot to, ka tā visa ir dublēta un neviens no filmas aktieriem patiesībā nemaz nedzied. Tiesa, tā jau agrāk bija normāla prakse - cik zinu, padomju fi;mās regulāri pat tika izmantotas divas dublējošās aktrises - viena runāšanai, bet otra - dziedāšanai. Šajā filmā gan, kā jau minēts, runājošā aktrise nebūtu nepieciešama, jo runāšanas vienkārši nav.
Ja ņem vērā to, ka filma ir mūzikls un ka tā tapusi 1964.gadā, patiesībā tā nebija nemaz tik grūti skatāma. Es gan neesmu tāds fanātiķis, lai gribētu klausīties filmas dziesmas arī bez pašas filmas (lai ari divas no tām Štatos kļuva par hitiem), bet kā sestdienas rīta filma, ko noskatīties pirms brauciena uz Biržai Lietuvā, tā nebija tas sliktākais variants.