December Boys
Atļaušos šoreiz uzslavēt filmu, par kuru man droši vien vajadzētu snobiski saraukt degunu. Kaut kāda Austrālijas filma, kura bija absolūta izgāšanās gan kritiķu acīs, gan skatītāju vidū, neatpelnot savu budžetu un liekot daudziem apšaubīt Daniela Redklifa spējas jebkad kļūt par kaut ko vairāk kā tikai mūžīgo Hariju Poteru. Bet man filma patika.
Tā stāsta par četriem zēniem - bāreņiem, kurus no bērnu nama uz vasaru (kas Austrālijā gan, protams, ir ziemā, proti šajā gadijumā - decembrī) nosūta pie kāda laulāta pāra, kas dzivo pie jūras. Šajā vasarā viņu dzīvē nāks ievērojamas pārmaiņas, kas liks viņiem pārvērtēt daudz ko šajā dzīvē. Patiesībā tā īsti mēs gan iepazīstam tikai divus no viņiem: mazāko no puišeļiem ar iesauku Misty, kurš apņemas būt par to no bērniem, kuru adoptēs kāda jauna bezbērnu ģimene, kas mīt kaimiņos (viņš noklausījies potenciālā tēva sarunu ar mācītāju, ka viņi vienu no četriem varbūt varētu adoptēt), un vecāko no zēniem - ar iesauku Maps (tas arī ir Redklifs), kura cerības tikt adoptētam ir gaužām zemas (pārāk vecs) un kuru vairāk interesē kaimiņos mītošā Lūsija - jauna meitene, kura, atšķirībā no pie mūķenēm uzaugušā Maps, savā vecumā ir jau visnotaļ pieredzējusi seksuālajās lietās. Līdz ar to filmā paralēli attīstās divas sižeta līnijas - teenage love un vēlme tikt pie ģimenes.
Lai arī pirmajās 15 minūtēs filma šķita ejam pa garlaicības ceļu, pēc tam tā mani ļoti labi sevī ievilka un ne mirkli nelika vilties izvēlē to skatīties. Gluži otrādi - tā ir viena no pēdējā laikā man vislabāk patikušajām filmām. Jā, iespējams, tā bija nedaudz sentimentālāka nekā man parasti tīk. Jā, varetu pat teikt, ka tā bija reliģiska filma - un tā ir viena no tēmām, ar ko man parasti ir problēmas. Bet filma bija vienkārša un skaista, un es biju aizkustināts, to skatoties. Un es jutu līdz gan tās varoņiem - zēniem, gan milzīgajai zivij vārdā Henrijs, kurā bija iemīlējies viens no ciemata zvejniekiem. Un ja filma mani uzrunā, es nevaru liegties un tai izteikt kādus pārmetumus.
Tā stāsta par četriem zēniem - bāreņiem, kurus no bērnu nama uz vasaru (kas Austrālijā gan, protams, ir ziemā, proti šajā gadijumā - decembrī) nosūta pie kāda laulāta pāra, kas dzivo pie jūras. Šajā vasarā viņu dzīvē nāks ievērojamas pārmaiņas, kas liks viņiem pārvērtēt daudz ko šajā dzīvē. Patiesībā tā īsti mēs gan iepazīstam tikai divus no viņiem: mazāko no puišeļiem ar iesauku Misty, kurš apņemas būt par to no bērniem, kuru adoptēs kāda jauna bezbērnu ģimene, kas mīt kaimiņos (viņš noklausījies potenciālā tēva sarunu ar mācītāju, ka viņi vienu no četriem varbūt varētu adoptēt), un vecāko no zēniem - ar iesauku Maps (tas arī ir Redklifs), kura cerības tikt adoptētam ir gaužām zemas (pārāk vecs) un kuru vairāk interesē kaimiņos mītošā Lūsija - jauna meitene, kura, atšķirībā no pie mūķenēm uzaugušā Maps, savā vecumā ir jau visnotaļ pieredzējusi seksuālajās lietās. Līdz ar to filmā paralēli attīstās divas sižeta līnijas - teenage love un vēlme tikt pie ģimenes.
Lai arī pirmajās 15 minūtēs filma šķita ejam pa garlaicības ceļu, pēc tam tā mani ļoti labi sevī ievilka un ne mirkli nelika vilties izvēlē to skatīties. Gluži otrādi - tā ir viena no pēdējā laikā man vislabāk patikušajām filmām. Jā, iespējams, tā bija nedaudz sentimentālāka nekā man parasti tīk. Jā, varetu pat teikt, ka tā bija reliģiska filma - un tā ir viena no tēmām, ar ko man parasti ir problēmas. Bet filma bija vienkārša un skaista, un es biju aizkustināts, to skatoties. Un es jutu līdz gan tās varoņiem - zēniem, gan milzīgajai zivij vārdā Henrijs, kurā bija iemīlējies viens no ciemata zvejniekiem. Un ja filma mani uzrunā, es nevaru liegties un tai izteikt kādus pārmetumus.
2010-05-26
comments powered by Disqus