Kazhes pierakstu burtnīca

Ar franču jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo darbiem mana pirmā pazīšanās bija totāls fiasko un vilšanās - manis iecienītā Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita" ekranizācija ir droši vien pats tumšākais punkts visā Trufo karjerā. Bet ar vēlāk skatītām filmām man savu attieksmi pret Trufo nācies pilnībā pārskatīt.
"Baisers volés" jeb "Nozagtie skūpsti" ir trešā daļa viņa kvintoloģijā par visnotaļ autobiogrāfisko personāžu Antuānu Dionelu, kuru visās piecās filmās (tai skaitā - vienā īsfilmā) atveido Žanpjērs Leo, kuram neapšaubāmi Antuāns ir mūža svarīgākā loma (lai gan viņš esot piedalījies ari citās lieliskās Trufo, Godāra un pārējo New Wave klasiķu filmās). Kamēr "400 blows" Antuāns bija pusaugu zēns, "Zagtajos skūpstos" viņš jau ir pieaudzis vīrietis, kas ticis atskaitīts ar negodu no armijas (kurā viņš bija brīvprātīgi", pavadījis teju vai visu sava dienesta laika ieslodzījumā par visdažādākajiem pārkāpumiem.
Arī civilajā dzīvē viņam uzreiz viss gludi neiet - viņš iekārtojas strādāt par naktssargu viesnīcā, bet jau pēc pirmās nakts tiek atlaists no darba, jo viņa darbību rezultātā noticis ģimenes skandāls (vīrs pieķēris sievu ar mīļāko, bet Antuāns palīdzējis privātdetektīvam, kas to noorganizējis, izsaucot policiju un saceļot trobeli viesnīcā). Taču nav ļaunuma bez labuma - ātri vien Antuāns tiek pie darba privātdetektīvu kantorī, un var savu diezgan izteikto nekompetenci izrādit jau šajā darbā. Paralēli risinās Antuāna attiecības ar Kristīni - viņa nosacīti mīļoto sievieti, kurai viņš no armijas rakstījis līdz pat 19 vēstulēm nedēļām (un daļa šo vēstuļu, pēc Kristīnes vārdiem, bijušas visai nejaukas). Un kad Antuāns tiek nozīmēts par "periskopu" kādā kurpju veikalā, lai noskaidrotu, kāpēc neviens nemīl tā īpašnieku (jo viņš ir garlaicīgs perdelis), viņš sāk idealizēt šī īpašnieka sievu, kurai, protams, ir sakari ārpus ģimenes.
Jā, aizmirsu pieminēt, ka filma ir tāda diezgan viegla komēdijdrāma, un te iztrūks Jaunajam vilnim tik ļoti tradicionālās beigas ar galvenā varoņa nošaušanu (ne velti filmai bija ari turpinājumi). Man tā patiesibā ļoti patika - tāda viegla, un vienlaikus ļoti nopietna, un tā uzfilmēta, kā franči filmas veido ari mūsdienās, faktiski vienīgais, kas liecina par filmas laikmetu, ir tajā redzamie automobīļi, viss pārējais - gaužām moderns, gaužām aktuāls un izklaidējošs. Kā teikt - certified fresh!