Pierrot le fou
Žans-Luks Godārs joprojām nav kļuvis par manu iecienītāko franču režisoru, bet ja jau es skatos visas filmas, ko šī valsts virzījusi Oskaram, būtu diezgan nesmuki no manas puses ņemt un ignorēt Godāru. Ja kas - ir viena lieta, kas man patīk, skatoties 50.-60.gadu franču filmas - tajās vienmēr bez izņēmumiem kādā no lomām ir redzams kāds aktieris no tā laika superzvaigžņu kategorijas. Tā šajā filmā galveno lomu atveido neviens cits kā leģendām apvītais Žans-Pols Belmondo, bet viņa partnere šajā filmā ir ilggadīgā Godāra mūza Anna Karina.
Tas nebūtu Godārs, ja viņš šajā filmā neizmantotu maksimāli klišejisku piegājienu - piedzīvojumu stāstu par pāri noziedznieku, kuri varētu būt jebkas sākot ar Boniju un Klaidu un beidzot ar pagājušogad iznākusā "Public Enemy" varoņiem. Bet Godāram obligāti ir visu izgriezt no iekšas uz āru un otrādi, un patiesībā jau viņa filmās nav tik ļoti svarīgi, KAS notiek, bet KĀ tas notiek. Tā šajā kriminālajā gabalā ir vieta gan pāris muzikāliem iestarpinājumiem, gan tīri vai psihodēlsikām ainām, gan mēmās ēras komēdiju elementiem - tipisks piemērs pēdējam ir aina benzīntankā. Un vispār viss filmā notiekošais ne mirkli nešķiet reāls un taustāms. Droši vien filmas episkākā aina ir pašā tās sākumā, kad Belmondo varonis ar sievu dodas uz kaut kādu bieziķu balli un visi tās dalībnieki (pareizāk - gandrīz visi) runā tā, it kā viņi būtu izkāpuši no televīzijas reklāmām. Un nav brīnums, ka Belmondo varonis garlaikojas un pasākuma noslēgumā kopā ar savu bijušo mīļāko (kura bijusi atstāta kā aukle Belmondo meitai) dodas on a criminal spree. Un viss tas spree arī ir tāds pofigonistiski jaunajam vilnim raksturīgs - bez tādas superuzspēlētas vitalitātes, ar mierīgs, kā paša Belmondo seja ar tajā nekad neiztrūkstošo cigareti zobos.
Var jau teikt, ka šī filma ir viena liela šīze - jo šīzes moments te patiešām neiztrūkst, bet patiesībā - nav tā nemaz tik ļoti šīzīska, vai varbūt arī ir, tas nemaz nav svarīgi. Katrā gadījumā "Trakais Pjero" (tā ir tulkojams latviski tās nosaukums) ir salīdzinoši vieglāk skatāma nekā dažas citas Godāra filmas, ko man nācies skatīties, tā ir koša, krāšņa un atsevišķos brīžos tajā tiek praktizēts tolaik vēl visai svaigais paņēmiens - breaking the fourth wall, proti, ka filmas varoņi sarunājas ar auditoriju kameras otrā pusē. Šaubos, ka skatīšos šo filmu vēlreiz, bet vīlies neesmu.
Tas nebūtu Godārs, ja viņš šajā filmā neizmantotu maksimāli klišejisku piegājienu - piedzīvojumu stāstu par pāri noziedznieku, kuri varētu būt jebkas sākot ar Boniju un Klaidu un beidzot ar pagājušogad iznākusā "Public Enemy" varoņiem. Bet Godāram obligāti ir visu izgriezt no iekšas uz āru un otrādi, un patiesībā jau viņa filmās nav tik ļoti svarīgi, KAS notiek, bet KĀ tas notiek. Tā šajā kriminālajā gabalā ir vieta gan pāris muzikāliem iestarpinājumiem, gan tīri vai psihodēlsikām ainām, gan mēmās ēras komēdiju elementiem - tipisks piemērs pēdējam ir aina benzīntankā. Un vispār viss filmā notiekošais ne mirkli nešķiet reāls un taustāms. Droši vien filmas episkākā aina ir pašā tās sākumā, kad Belmondo varonis ar sievu dodas uz kaut kādu bieziķu balli un visi tās dalībnieki (pareizāk - gandrīz visi) runā tā, it kā viņi būtu izkāpuši no televīzijas reklāmām. Un nav brīnums, ka Belmondo varonis garlaikojas un pasākuma noslēgumā kopā ar savu bijušo mīļāko (kura bijusi atstāta kā aukle Belmondo meitai) dodas on a criminal spree. Un viss tas spree arī ir tāds pofigonistiski jaunajam vilnim raksturīgs - bez tādas superuzspēlētas vitalitātes, ar mierīgs, kā paša Belmondo seja ar tajā nekad neiztrūkstošo cigareti zobos.
Var jau teikt, ka šī filma ir viena liela šīze - jo šīzes moments te patiešām neiztrūkst, bet patiesībā - nav tā nemaz tik ļoti šīzīska, vai varbūt arī ir, tas nemaz nav svarīgi. Katrā gadījumā "Trakais Pjero" (tā ir tulkojams latviski tās nosaukums) ir salīdzinoši vieglāk skatāma nekā dažas citas Godāra filmas, ko man nācies skatīties, tā ir koša, krāšņa un atsevišķos brīžos tajā tiek praktizēts tolaik vēl visai svaigais paņēmiens - breaking the fourth wall, proti, ka filmas varoņi sarunājas ar auditoriju kameras otrā pusē. Šaubos, ka skatīšos šo filmu vēlreiz, bet vīlies neesmu.
2010-06-02
comments powered by Disqus