Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kā tas sanāca, ka tik ilgi nodzīvoju, neizlasījis nevienu vienīgu Terija Pretčeta darbu. Šis angļu humorfantasts pēc idejas ir viens no tiem autoriem, par kuru darbiem man būtu jabūt stāvā sajūsmā, jo viņš ir tipisks Duglasa Adamsa skolnieks, bet Adamss, savukārt, ir viens no maniem elkiem.
Pratchett Discworld romānu sērija ir humorfantastika vai humorfantasy, nezinu, kā to precīzāk definēt. Laikam gan nezinu tādēļ, ka neko no viņa darbiem, izņemot "Lielisko Morisu" lasījis neesmu, bet šis nebūtu neskaitās viens no tipiskākajiem discworld darbiem.
Par ko ir šī grāmata? Tā stāsta par grupiņu žurku, kuras ieguvušas spējas domāt un runāt (grūti teikt - kādā secībā), ieēdot kaut kādus aizdomīgus produktus no burvju krājumiem. Žurku bandas vadītājs ir kaķis vārdā Moriss, kurš arī ir visai inteliģents dzīvnieks, bet par viņa brīnišķo spēju rašanos mēs neuzzinām teju vai līdz pašām romāna beigām. Visubeidzot pēdējais šīs grupas dalībnieks ir dumja paskata puika (tā viņu visi redz vārdā Kīts). Žurkas, Moriss un Kīts kopā veido blēžu grupējumu, kas klīst no pilsētas uz pilsētu, sniedzot žurku stabulnieka pakalpojumus. Proti, viņi ierodas pilsētā, žurkas sāk rīkot jampadraci, pilsētniekus dzenot izmisumā un tad parādās Kīts, kas ar savu "burvju stabuli" žurkas no pilsētas aizved. Protams, patiesībā stabulē un Kītā nekādas burvestības nav, jo tas viss ir iepriekš iestudēts teātris (līdzīgi kā bija Terija Giljema filmā "Brāļi Grimmi"). Taču problēmas sākas tad, kad šī blēžu grupa/trupa ierodas kādā pilsētā, kurā ar žurkām patiešām ir problēmas un kā vēlāk izrādās - ne tikai ar žurkām vien.
Grāmatai par pamatu kalpo leģenda/pasaka par žurku stabulnieku, kas vispirms no pilsētas aizstabulējis visas žurkas, bet vēlāk - kad pilsētnieki atteikušies maksāt - arī visus tās bērnus. Pārsteidzošā kārtā šķiet, ka šī leģenda nav pilnīgi no pirksta izzīsta, bet kādā Vācijas pilsētiņā, ja nemaldos, 13.gadsimtā kaut kas līdzīgs varētu būt noticis. Protams, precīzi nekas nav zināms, bet viens variants ir tāds, ka vairāk kā simtu šīs pilsētas bērnu nolaupīja kāds pedofīls, lai gan - ir arī citas, viena par otru mazāk priecīgas versijas. Ja nu kas - precīzu faktoloģisko informāciju nevaru sniegt, jo šis apraksts top slimnīcā, kur atrodos pēc tam, kad man iekoda (iespējams) traks suns.
Otrs leģendārais stāsts, kas šeit parādās, ir stāsts par žurku ķēniņiem. Kaut kad biju šādu terminu dzirdējis, bet biju pilnīgi pārliecināts, ka tās ir bērnu pasakas. Laikam gan tomēr arī tā ir realitāte. Proti, par žurku ķēniņiem sauc žurku mudžekli, kas izveidojas, sapinoties kopā vairāku žurku astēm, tādējādi veidojot biedējošu un pavisam nepatīkamu pseidodzīvnieku. Grūti teikt, cik ilgi šāds radījums varētu izdzīvot, bet atsevišķos muzejos šādi žurku ķēniņi patiešām ir apskatāmi - lielākajā no tiem esot pat 32 žurkas. Tiesa, varbūt nedaudz mazāk patiesa ir daļa par to, žurku ķēniņiem piemītot spējas iespaidot citu domas.
Tā īsti nesapratu, vai šī grāmata ir pamatā domāta bērniem vai pieaugušajiem - bērnišķīgais un biedējošais šeit mijas gluži kā žurku ķēniņa sastāvā, bet grāmata man patika - šķiet, ka Pretčetam ir lieliskas dotības radīt fantastiskas pasaules, apvienojot tajā šķietami nesavietojamas sastāvdaļas ar milzīgu daudzumu atsaukšanās uz visu ko citu (ieskaitot pat tādām muļķībām kā multfilmām par Skubiju Dū). Vai tā būtu māksla? Diez vai. Bet izklaide - pilnīgi noteikti.