Danny Deckchair
Šo filmu iesākām skatīties pirms pāris mēnešiem, bet pēc dažām minūtēm atmetām tai ar roku, konstatējot, ka filmai nebija pieejami kvalitatīvi subtitri. Šo mēnešu laikā nekas nebija mainījies - no subtitriem joprojām nebija nekādas jēgas (tie jau pēc pirmās minūtes bija pamatigi nobīdījušies no filmas tempa un man bija slinkums jebko darīt lietas labā), tāpēc skatījāmies šo filmu bez tiem. Faktiski jau tas arī nebija tik ļoti nepieciešams, jo filma nav pārmērigi grūti uztverama. Ja kas - lai arī tā ir Austrālijas kino produkts, par grūti saprotamiem akcentiem uztraukties nevajadzētu, jo visi filmas varoņi runā iespējami vienkāršā un skaidrā angļu valodā. Es, protams, nesaku, ka tas būtu uzreiz filmai kāds grandiozs pluss, bet vismaz ar tās uztveršanu problēmu nav.
Filmai pamatā ir kāds pavisam reāls stāsts, kura pielietojums filmā gan nav īsti vēsturiskajai patiesībai atbilstoši. Proti, tās galvenais varonis ir kāds Sidnejā mītošs betona maisītāja šoferis, kurš izlemj savam dārza krēslam piestiprināt daudz ar heliju pildītus balonus, lai paceltos gaisā (kādu 10 metru augstumā) pār savu dārzu. Taču sanāk viņam kaut kas ne gluži pareizi sarēķināts (nav jau brīnums, jo par atomfiziķi Deniju diez vai varetu nosaukt) un pacelas viņš daudz augstāk un aizlido daudz tālāk, nekā bija sākotnēji domājis. Un stāsts par pazudušo vīrieti ar baloniem kļūst par televīzijas grāvēju, kamēr Denijs ir nokļāvis kādā mazpilsētiņā otrā Austrālijas galā, kur viņam izveidojas romantiskas attiecības ar vietējo policisti - soda kvīšu rakstītāju. Jāpiezīmē, ka policistes lomā ir Miranda Otto, kuru tu varbūt atcerēsies kā Jovinu iekš "Lord of the Rings". Tu droši vien man tagad jautāsi: Jo-ko? Un es atbildēšu: Jovinu, to meiteni, kas nogalināja melno jātnieku valdnieku. Tāpēc var gadīties, ka ari tev Mirandas Oto seja šķitīs pazīstama. Tikām Deniju atveido Raiss Ivanss, kuru tu varētu būt redzējis filmā "Notting Hill" kā Hjū Grānta pofigonistisko dzivokļa biedru. Jā, un tu varētu būt dzirdējis grupu, kurā Ivanss kādreiz dziedāja - "Super Furry Animals".
Kā lai ari nebūtu, mazajā pilsētiņā Denijs iederas daudz labāk nekā Sidnejā un viņam veiksmīgi izdodas no visiem noslēpt patieso informāciju par sevi un uzdoties par augstskolas lektoru, vienlaikus palīdzot gan kādam vietējam uzņēmējam priekšvēlēšanu kampaņā, gan veicot gluži vienkāršus celtniecības darbus (kas gan ne tik labi iet kopā ar augstskolas pasniedzēja statusu). Un ar policisti Glendu viņam izrādās, ka ir daudz vairāk kopīga, nekā ar mājās palikušo draudzeni Trūdiju, kura tikām līmējas klāt populārajam TV žurnālistam Sendijam Apmenam. Tikai problēma ir tajā, ka Glenda nezina, kas Denijs ir patiesībā un, protams, viņa nezina ari par Trūdiju.
Līdz ar to nav grūti paredzēt, kur filmā radīsies sarežģījumi, kas gandrīz iznīcinās skaistās jūtas starp galvenajiem varoņiem, Vispār jāatzīst, ka filma neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti (izņemot varbūt pašu premisu), plus vēl tajā ir diezgan īpatnēja montāža, bet izbaudīt filmu man tas netraucēja. Protams, es nebūt neapgalvoju, ka tā būtu kāds īpašs šedevrs, bet kā gluži normāla darba dienas vakara filma tā nav slikta, ir redzētas daudzas sliktākas. Brīžiem to skatīties bija smieklīgi un ne brīdi nebija garlaicīgi, līdz ar to gala secinājumi arī ir drīzāk labi nekā slikti.
Filmai pamatā ir kāds pavisam reāls stāsts, kura pielietojums filmā gan nav īsti vēsturiskajai patiesībai atbilstoši. Proti, tās galvenais varonis ir kāds Sidnejā mītošs betona maisītāja šoferis, kurš izlemj savam dārza krēslam piestiprināt daudz ar heliju pildītus balonus, lai paceltos gaisā (kādu 10 metru augstumā) pār savu dārzu. Taču sanāk viņam kaut kas ne gluži pareizi sarēķināts (nav jau brīnums, jo par atomfiziķi Deniju diez vai varetu nosaukt) un pacelas viņš daudz augstāk un aizlido daudz tālāk, nekā bija sākotnēji domājis. Un stāsts par pazudušo vīrieti ar baloniem kļūst par televīzijas grāvēju, kamēr Denijs ir nokļāvis kādā mazpilsētiņā otrā Austrālijas galā, kur viņam izveidojas romantiskas attiecības ar vietējo policisti - soda kvīšu rakstītāju. Jāpiezīmē, ka policistes lomā ir Miranda Otto, kuru tu varbūt atcerēsies kā Jovinu iekš "Lord of the Rings". Tu droši vien man tagad jautāsi: Jo-ko? Un es atbildēšu: Jovinu, to meiteni, kas nogalināja melno jātnieku valdnieku. Tāpēc var gadīties, ka ari tev Mirandas Oto seja šķitīs pazīstama. Tikām Deniju atveido Raiss Ivanss, kuru tu varētu būt redzējis filmā "Notting Hill" kā Hjū Grānta pofigonistisko dzivokļa biedru. Jā, un tu varētu būt dzirdējis grupu, kurā Ivanss kādreiz dziedāja - "Super Furry Animals".
Kā lai ari nebūtu, mazajā pilsētiņā Denijs iederas daudz labāk nekā Sidnejā un viņam veiksmīgi izdodas no visiem noslēpt patieso informāciju par sevi un uzdoties par augstskolas lektoru, vienlaikus palīdzot gan kādam vietējam uzņēmējam priekšvēlēšanu kampaņā, gan veicot gluži vienkāršus celtniecības darbus (kas gan ne tik labi iet kopā ar augstskolas pasniedzēja statusu). Un ar policisti Glendu viņam izrādās, ka ir daudz vairāk kopīga, nekā ar mājās palikušo draudzeni Trūdiju, kura tikām līmējas klāt populārajam TV žurnālistam Sendijam Apmenam. Tikai problēma ir tajā, ka Glenda nezina, kas Denijs ir patiesībā un, protams, viņa nezina ari par Trūdiju.
Līdz ar to nav grūti paredzēt, kur filmā radīsies sarežģījumi, kas gandrīz iznīcinās skaistās jūtas starp galvenajiem varoņiem, Vispār jāatzīst, ka filma neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti (izņemot varbūt pašu premisu), plus vēl tajā ir diezgan īpatnēja montāža, bet izbaudīt filmu man tas netraucēja. Protams, es nebūt neapgalvoju, ka tā būtu kāds īpašs šedevrs, bet kā gluži normāla darba dienas vakara filma tā nav slikta, ir redzētas daudzas sliktākas. Brīžiem to skatīties bija smieklīgi un ne brīdi nebija garlaicīgi, līdz ar to gala secinājumi arī ir drīzāk labi nekā slikti.
2010-06-18
comments powered by Disqus