Kazhes pierakstu burtnīca

"Mana nakts ar Modu" ir slavenākā no šī gada sākumā mirušā Francijas kino metra Ērika Romera filmām. Patiesību sakot, tā ir vienīgā viņa pa īstam slavenā filmā, taču ja jau viņš tiek pieskaitīts pie Jaunā viļņa klasiķiem, būtu loģiski pieņemt, ka viņam ir arī citas nozīmīgas filmas. Taču tieši šī filma viņu darīja ievērojamu ari ārpus Francijas robežām, "Ma nuit chez Maud" saņēma divas Oskara nominācijas - kā labākā filma svešvalodā un par labāko scenāriju. Balvas tā gan nesaņēma - svešvalodā to pārspēja "Z", bet scenārijos - Frānsiss Fords Kopola ar "Patton".
Filmas pamatā ir teoloģisks, nedaudz matemātisks un diezgan daudz morāls disputs starp trim iesaistītām personām. Galvenais varonis ir katolis Žanpols (Žanluī Trintinjans), kurš seko Paskāla izteiktajam principam - ja ticot Dievam, tu neko nezaudē, bet vari tikai iegūt, tad neatkarigi no tā, cik zema ir iespējamība, ka tu "vinnēsi", ticēt ir izdevīgāk. Viņam oponē marksists Vidāls. Plus filmā piedalās Vidāla draudzene (ne seksuālā nozīmē) Moda, pie kuras Zanpols pavada nakti. Hm, kaut kā baidos, ka tik nebūšu sajaucis, kurš no viņiem bija par Paskālu un kurš pret. Skatijos filmu ar nedaudz nobīdītiem subtitirem, līdz ar to uz savām spriešanas spējām pārmērīgi nepaļaujos. Moda un Vidāls visu laiku ķircina Žanpolu par to, ka viņš ir iemīlējies kādā mistiskā blondīnē, un filmas beigās viņš tādā patiešām iemīlās. Jā, pie Modas viņš paliek pa nakti un viņu komunikācija divatā arī veido lielu dalu filmas sāls un morālās stājas. Jāpiezīmē, ka seksa starp viņiem nav, lai gan tik tālu no tā ari nav.
Neteikšu, ka man šī filma būtu satriecoši patikusi, taču salīdzinoši ar dienu vēlāk skatīto 1985.gada "The Coca Cola Kid" šī filma ir daudz modernāka un aktuālāka - nekas, ka tā ir melnbalta un ka tai ir jau 40 gadi.