Le Dernier Metro
Šķiet, ka divos gados, kas šķir "Izņemiet savus kabatslakatus" un "Pēdējais metro" notika Žerāra Depardjē pārtapšana no simpātiska jauna aktiera par to Žerāru Depardjē, kuru pazīst visa pasaulē. Nē, viņš vienā mirklī nekļuva 20 gadus vecāks un viņa deguns neuzpūtās kā hēlija balons, bet - šajā filmā Depardjē izskatās jau pēc tā Depardjē, kuru es atceros no bērnībā skatītajām filmām - galvenokārt komēdijām, kurās viņš spēlēja kopā ar Pjēru Rišāru.
Šajā filmā gan Rišāru meklēt ir lieki, toties te tu redzēsi Katerinu Denēvu viņas ziedu laikos. Un viņa arī ir te galvenajā lomā. Viņa ir sieva teātra režisoram Lukam Steineram, kurš slēpjas pagrīdē (šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē), jo savas tautības dēļ okupētajā Parīzē viņš atklāti dzīvot, protams, nevarētu. Līdz ar to teātri ir pārņēmusi viņa sieva, kura vīru gan laikam ne pārāk mīl un kura pārāk ilgi ir atradusies viņa ēnā. Un tagad viņai ir iespējas izvērsties, lai ari ne gluži grandiozas. Plus vēl ir sarežģītas viņas attiecības ar vienu no teātrī nupat pieņemtajiem aktieriem - kuru, protams, atveido Depardjē. Vai arī tu padomāji, ka Depardjē spēlētu vīru-ebreju? Liels deguns, protams, ir labi, bet ne jebkurš liels deguns ir labi piemērots ebreja atveidošanai, un saki ko nesaki - bet iedomāties tipiskāku neebreju kā viņu ir diezgan grūti. Labi, ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par teātri, par cenzūru, par vāciešiem, par franču kolaboracionistiem, par ebrejiem, kuri slēpjas (jā, atkal jau varu paust savu ne īpaši lielo apmierinātību par to, cik šādās filmās ir daudz paslēpušos ebreju, varētu padomāt, ka 2.Pasaules kara laikā katras mājas pagrabā bija paslēpts pa pāris ģimenēm). Diezgan prominents filmas varonis ir kāds teātra kritiķis, kura vārdi pamatīgi atšķiras no darbiem un kurš līdz ar savu labo stāvokli Viši režima apstākļos, protams, ir gana mīlēts un lolots.
Riktīgi laba ir filmas beigu aina - visu cieņu Trufo par to. Bet kopumā šī tomēr ir another World War 2 movie, un - būšu šajā jautājumā kategorisks, we already have enough of those. Jā, Trufo bija izcils režisors, kurš visādā materiālā varēja ielikt ļoti daudz labā, un šajā filmā ir gan lieliska aktierspēle, gan labi samežģītas attiecības, bet pati tēma tomēr ir bišķi tāda triviāla un uz balvām orientēta. Ja nu kas - Cēzarus šī filma savāca ļoti prāvu kaudzi, bet Oskaru tai "nocēla" PSRS ar "Maskava asarām netic". Ja kas - neticēsi, bet arī to filmu es neesmu redzējis.
Šajā filmā gan Rišāru meklēt ir lieki, toties te tu redzēsi Katerinu Denēvu viņas ziedu laikos. Un viņa arī ir te galvenajā lomā. Viņa ir sieva teātra režisoram Lukam Steineram, kurš slēpjas pagrīdē (šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē), jo savas tautības dēļ okupētajā Parīzē viņš atklāti dzīvot, protams, nevarētu. Līdz ar to teātri ir pārņēmusi viņa sieva, kura vīru gan laikam ne pārāk mīl un kura pārāk ilgi ir atradusies viņa ēnā. Un tagad viņai ir iespējas izvērsties, lai ari ne gluži grandiozas. Plus vēl ir sarežģītas viņas attiecības ar vienu no teātrī nupat pieņemtajiem aktieriem - kuru, protams, atveido Depardjē. Vai arī tu padomāji, ka Depardjē spēlētu vīru-ebreju? Liels deguns, protams, ir labi, bet ne jebkurš liels deguns ir labi piemērots ebreja atveidošanai, un saki ko nesaki - bet iedomāties tipiskāku neebreju kā viņu ir diezgan grūti. Labi, ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par teātri, par cenzūru, par vāciešiem, par franču kolaboracionistiem, par ebrejiem, kuri slēpjas (jā, atkal jau varu paust savu ne īpaši lielo apmierinātību par to, cik šādās filmās ir daudz paslēpušos ebreju, varētu padomāt, ka 2.Pasaules kara laikā katras mājas pagrabā bija paslēpts pa pāris ģimenēm). Diezgan prominents filmas varonis ir kāds teātra kritiķis, kura vārdi pamatīgi atšķiras no darbiem un kurš līdz ar savu labo stāvokli Viši režima apstākļos, protams, ir gana mīlēts un lolots.
Riktīgi laba ir filmas beigu aina - visu cieņu Trufo par to. Bet kopumā šī tomēr ir another World War 2 movie, un - būšu šajā jautājumā kategorisks, we already have enough of those. Jā, Trufo bija izcils režisors, kurš visādā materiālā varēja ielikt ļoti daudz labā, un šajā filmā ir gan lieliska aktierspēle, gan labi samežģītas attiecības, bet pati tēma tomēr ir bišķi tāda triviāla un uz balvām orientēta. Ja nu kas - Cēzarus šī filma savāca ļoti prāvu kaudzi, bet Oskaru tai "nocēla" PSRS ar "Maskava asarām netic". Ja kas - neticēsi, bet arī to filmu es neesmu redzējis.
2010-08-02
comments powered by Disqus