Shades of Deep Purple
Es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas "Mark I" uzskata par visu laiku labāko Deep Purple sastāvu vai vēl jo vairāk - "Shades of Deep Purple" par grupas labāko veikumu. Grupai šajā laikā vēl nebija īsti skaidrs tās tālākās darbības virziens, bija gaužām maz oriģinālkompozīciju un visi dalībnieki bija diezgan zaļi gurķi (buņģieris Ījans Peiss bija knapi 20 gadus vecs, vai pat vēl nebija) un neviens no viņiem vēl nebija tāds sava instrumenta guru, par kādiem viņiem bija lemts kļūt vēlāk. Kas attiecas uz grupas vokālistu Rodu Evansu - viņa balss bija labi piemērota tādai mūzikai, kādu DP spēlēja savos pirmsākumos, bet skaidri jūtams, ka "Mark II" kompozīcijām viņš īsti piemērots nebūtu.
Netipiskā kārtā šī angļu grupa vispirms panākumus guva ASV, kur viņu debijas albums tika pamatīgi reklamēts, un tikai daudz vēlāk arī dzimtajā Lielbritānijā. Viena šī albuma dziesma pārdzīvoja visus neskaitāmos DP "markus" un grupas koncertu repertuārā ietilpst vēl joprojām. Labi, varbūt es pārspīlēju, jo neesmu sekojis grupas aktivitātēm pēdējos gados, bet 2002.gadā koncertā Rīgā tā tika spēlēta. Protams, ka tā ir "Hush" - viens no neskaitāmajiem kaveriem šajā ierakstā, pirmais grupas hits, kura klimatiskais piedziedājums patiešām ir tāds, kā par to jau minētajā koncertā teica Gilans - tūkstošiem gadu sens un cilvēku gēnos ieaudzis. Tādā ziņā, ka es to jūtu ar porām.
Dažas citas dziesmas, ko šī grupa izpilda, spēj mani pārsteigt. Dīvainākā no tām neapšaubāmi ir bītlu "Help", kuru Deep Purple padara trīs reizes lēnāku, psihodēlisku un teikšu godīgi - ne pārāk baudāmu. Atvainojos, bet šī nav dziesma, kurai vajadzētu ilgt sešas minūtes. Tad jau labāk man patīk viņu variācija par "Hey Joe". Nav grūti, protams, pateikt, ka Purple bija pamatīgi Džimija Hendriksa fani, un tāpat nav grūti pateikt, ka Blekmors 1968.gadā nebija tā paša kalibra ģitārists kā Hendrikss, taču tālab grupa varēja veiksmīgi likt lielāku uzsvaru uz Džona Lorda ērģeļu partijām, kuras dominē šajā kompozīcijā. CIta gan lieta, ka arī šī dziesma ir vienkārši maniakāli izstiepta, bet tā vien šķiet, ka tā bija grupai tipiska aizraušanās, plus vēl papildinot dziesmas ar klasiskās mūzikas fragmentiem. Tāpat tiek "pagarināta" "I`m so glad" no "Cream" repertuāra.
Dažas dziesmas ierakstā izklausās pēc totāla flower pop un retro - vismaz "One more rainy day" nepavisam nav tāda dziesma, ko Purple varētu izpildīt vēl pāris gadus vēlāk, tad jau drīzāk grupas vēlākā repertuārā varētu iederēties instrumentālā "And the address" vai "Mandrake root", kas sākotnēji bija domāta instrumentāla un kura ir izteikti blūziska.
Patiesībā - ir interesanti paklausīties DP pirmsākumus, taču kopumā, manuprāt, šis nav nekāds super grandiozais ieraksts.
Netipiskā kārtā šī angļu grupa vispirms panākumus guva ASV, kur viņu debijas albums tika pamatīgi reklamēts, un tikai daudz vēlāk arī dzimtajā Lielbritānijā. Viena šī albuma dziesma pārdzīvoja visus neskaitāmos DP "markus" un grupas koncertu repertuārā ietilpst vēl joprojām. Labi, varbūt es pārspīlēju, jo neesmu sekojis grupas aktivitātēm pēdējos gados, bet 2002.gadā koncertā Rīgā tā tika spēlēta. Protams, ka tā ir "Hush" - viens no neskaitāmajiem kaveriem šajā ierakstā, pirmais grupas hits, kura klimatiskais piedziedājums patiešām ir tāds, kā par to jau minētajā koncertā teica Gilans - tūkstošiem gadu sens un cilvēku gēnos ieaudzis. Tādā ziņā, ka es to jūtu ar porām.
Dažas citas dziesmas, ko šī grupa izpilda, spēj mani pārsteigt. Dīvainākā no tām neapšaubāmi ir bītlu "Help", kuru Deep Purple padara trīs reizes lēnāku, psihodēlisku un teikšu godīgi - ne pārāk baudāmu. Atvainojos, bet šī nav dziesma, kurai vajadzētu ilgt sešas minūtes. Tad jau labāk man patīk viņu variācija par "Hey Joe". Nav grūti, protams, pateikt, ka Purple bija pamatīgi Džimija Hendriksa fani, un tāpat nav grūti pateikt, ka Blekmors 1968.gadā nebija tā paša kalibra ģitārists kā Hendrikss, taču tālab grupa varēja veiksmīgi likt lielāku uzsvaru uz Džona Lorda ērģeļu partijām, kuras dominē šajā kompozīcijā. CIta gan lieta, ka arī šī dziesma ir vienkārši maniakāli izstiepta, bet tā vien šķiet, ka tā bija grupai tipiska aizraušanās, plus vēl papildinot dziesmas ar klasiskās mūzikas fragmentiem. Tāpat tiek "pagarināta" "I`m so glad" no "Cream" repertuāra.
Dažas dziesmas ierakstā izklausās pēc totāla flower pop un retro - vismaz "One more rainy day" nepavisam nav tāda dziesma, ko Purple varētu izpildīt vēl pāris gadus vēlāk, tad jau drīzāk grupas vēlākā repertuārā varētu iederēties instrumentālā "And the address" vai "Mandrake root", kas sākotnēji bija domāta instrumentāla un kura ir izteikti blūziska.
Patiesībā - ir interesanti paklausīties DP pirmsākumus, taču kopumā, manuprāt, šis nav nekāds super grandiozais ieraksts.
2010-08-18
comments powered by Disqus