The Times They Are A-Changin`

Pēc tam, kad ar "Freewheelin` Bob Dylan" Roberts Cimmermans bija apliecinājis pasaulei, ka viņš spēj būt emocionāls, daudzveidīgs, asprātīgs un vienlaikus - pret karu protestējošs, savā trešajā studijas platē Dilans lielā mērā atsakās pats no savas personības un dzied šabloniskas un vienveidīgas pretkara dziesmas, kurās izteikti jūtams individualitātes trūkums. Un tas ir visai skumji.
Sākas albums ļoti cerīgi - "The times they are a-changin`" ir gan šajā albumā vislabāk atmiņā paliekošā melodija, gan lielisks tipiski Dilanisks teksts, kurā nav ne miņas no banalitātēm, kas sekos turpmākajās dziesmās. Nav jau tā, ka citas dziesmas šeit būtu nebaudāmas, bet tajās es vismaz nedzirdu neko citu, kā vienu folkmūziķi, kurš spēlē visai primitīvas melodijas uz ģitāras, tās papildinot ar saistošu, bet ne izcilu mutes ermoņiku spēli un savu nebūt ne varoņa balsi. Proti, Dilans šeit izklausās pēc tipiska sešdesmito gadu ASV folkmūziķa. Un tu tikpat labi kā es saproti, ka Dilans NAV tāds, ka viņš spēj būt daudz vairāk. Un lai būtu vēl vairāk skādes, viņš šajā albuma pamatīgi plaģiatizē pats savas dziesmas no pirmajām divām platēm, un, kā izrādījās drīz pēc plates iznākšanas - arī no saviem laikabiedriem. Man nav nekādu iebildumu pret to, par ko Dilans šeit dzied, bet kā jau minēts, visi folkmūziķi dziedāja par to pašu, un nav īsti skaidrs ar ko šis skinny jewish boy būtu labāks par simtiem citu šīs kustības pārstāvju. Pozitīvais šajā situācijā ir tas, ka laikam pats Bobs ātri saprata, ka pa šo ceļu viņš aizies neceļos, un tas viņam ļāva jau gadu vēlāk radīt īstu muzikālu revolūciju. Tikām šis albums, kaut tas nav gluži kaitinošs vai īpaši netīkams, Dilana karjeras kontekstā ir līdzvērtīgs izkāpšanai nepareizā tramvaja pieturā, ko ātri izglābj nākamais nākošais tramvajs.
2010-09-07
6.0
comments powered by Disqus