Tātad, ko gribēju stāstīt? Filma ir tāds tipisks "boy meets girl" stāsts, ar piezimi, ka 30 gadus "boy" kautrējas ar "girl" uzsākt sarunu, līdz tādam brīdim, kad viņa vairs nav nekāda "girl", bet viņš ir kļuvis par apbedīšanas biroja īpašnieku. Plus vēl viņai ir vīrs - pilsētas mērs (vai kas tamlīdzīgs) - resns un nejauks tips, kas katru brīvo brīdi izmanto rotaļām ar savu seksabumbu sekretāri (un var jau viņu saprast - Naomi Votsa nav gluži pelēkā pele). Kad apbedītājs Boriss beidzot atzinies mīlestībā Betijai un izrādījies, ka viņu jūtas ir abpusējas, Borisam rodas plāns, ka labākais veids, kā viņi varētu būt kopā, būtu inscinēt Betijas nāvi. Grūti teikt, kālab šķiršanās nebūtu labāks variants, bet tas lai nu paliek. Paralēli sekretāre cenšas apvārdot Betijas vīru, ka labākais veids, kā viņi varētu būt kopā, būtu nogalināt Betiju (arī šajā virzienā šķiršanās netiek izskatīta kā variants, droši vien Anglijā šķiršanās ir aizliegta - ā, un varbūt darbība patiesibā norisinās Velsā, kas to lai zina, kas tur par tikumiem). Lai būtu jautrāk, pilsētiņā nesen ir parādījies Borisam nopietns konkurents - amerikāņu apbedītājs ar visai neortodoksālu izpratni par to, kādām ir jābūt normālām bērem - Kristofers Volkens šeit ir tipiskā "ķertā tipa" lomā, kura zvaigžņu stunda pienāk bērēs, kur viņš mirušu vecu sievieti ir nogrimmējis kā Spoku no "Star Trek", jo viņa paslepus bijusi šī seriāla fane.
Filma ir diezgan patrula, un tās sākuma dalā - izteikti nesmieklīga, taču pamazām otrajā pusē tā sāk strādāt drusku labāk, varbūt ne izcili, bet - pietiekami kompetenti. Bija epizodes, kurās no smiešanās nevarēju atturēties. Līdz šedevram - tālu, bet ir ok.