Kazhes pierakstu burtnīca

Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.
Arī pārējās 9 šī ieraksta dziesmās Dilans neatkāpjas no jaunizgudrotās formulas - tas cauri un caurēm ir kantrīmūzikas ieraksts. Grūti teikt, kas pamudināja Dilanu šādi mainīt ampluā - kā nekā viņš tomēr bija sācis kā folkmūzikas pārstāvis, bet folks un kantrī tomēr ir principiāli atšķirīgi jēdzieni, un šajā albumā dzirdamās dziesmas būtu grūti iedomātas Pīta Sīgera vai Džoannas Baezas repertuārā. Līdz ar to tas, kādā mērā tu spēsi šo ierakstu izbaudīt, lielā mērā ir atkarīgs no tā, patīk tev kantrīmūzika vai nepatīk. Un man, jāsaka godīgi, tā nekad sevišķi pie sirds nav gājusi, līdz ar to šajā ierakstā mani pa īstam spēj aizgrābt tikai viena dziesma - "Lay lady lay", kas patiesībā īsti pēc country neizklausās. Bet citādi man šajā ierakstā dramatiski pietrūkst Dilana nazālās dziedāšanas, griezīgo mutes ermoņiku un visu citu detaļu, kas daudzus viņa ierakstus dara tik neciešamus un vienlaikus - neciešami labus.