Kazhes pierakstu burtnīca

Klausoties "The Kink Kontroversy" pirmo dziesmu un vienīgo šī albuma kaveru - "Milk Cow Blues" - neviļus jāsecina, ka ir dziesmas, kuras ir kā radītas Deiva Deivisa biedējošajai balsij, un šī ir viena no tām dziesmām. "Kinks" šajā kompozīcijā ārdās tā, ka tev nerodas ne mazākās šaubas, kālab gan šī grupa ar "You really got me" aizsāka smago roku. Nezinu, kā šī dziesma izklausās oriģinālā, bet Kinks to spēlē kā ātru un ļoti netīru blūzu, kaut ko tādu, ko viņi nebūtu varējuši "pavilkt" savās pirmajās divās platēs.
Taču jau ar otro dziesmu tu saproti - nē, Kinks nav izlēmuši kļūt netīrāki par Stouniem un skaļāki par The Who. "Milk Cow Blues" ir tikai izņēmums, kurā Rejs ir devis Deivam iespēju izvērsties, jo kopumā "The Kink Kontroversy" ir ļoti viegls un nomierinošs ieraksts, kurā mežonībai nav vietas. Un tad jau drīzāk Rejs mēģina atdarināt Bobu Dilanu un mazāk - Miku Džegeru. Vai arī tu teiksi, ka "Where have all the good times gone" panti neizklausās tieši pēc šī žīdu tautības dziedātāja? Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Rejs Deiviss būtu pārvērties par pravieti, un arī par Anglijas apdziedātāju viņš šeit vēl īsti kļuvis nav. Bet ar katru jaunu albumu "Kinks" izklausās profesionālāki, labāk zinoši, ko tieši viņi vēlas pateikt ar savu mūziku. Bišķi gan šajā ierakstā spiežas cauri dažādas variācijas par "You really got me" tēmu, bet tās nav gluži traucējošas un kaitinošas, un kopumā ieraksts ir ļoti man kā klausītājam draudzīgs.
Tiesa - labākā ieraksta dziesma nav atrodama albuma tradicionālajā versijā, bet gan tikai atkārtotajā izdevumā ar bonus dziesmām - tā ir singls "Dedicated Follower of Fashion", kurā lieliski var izjust pamazām sākušos Reja aizraušanos angļu music hall tradīcijām, bez kurām nebūtu iedomājami labākie The Kinks veikumi. Jas kas - šī dziesma esot par futbolistu Džordžu Bestu.