Kazhes pierakstu burtnīca

Lorāns un Loli ir laimīgs precēts pāris. Varbūt ne gluži laimīgs, bet tomēr precēts. Lorānam ir pastāvīgi un nebeidzami ārpuslaulības sakari, kamēr Lolī visu dienu nīkst mājās ar bērniem. Tiesa, par vīra izdarībām viņa nezina, vienīgais viņa pirms kāda laika šo ir pieķērusi mājās gultā ar prostitūtu (vai viņa vismaz domā, ka tā bijusi prostitūta), bet noticējusi vīram, ka tas ir bijis nelaimes gadījums un ka tas nekad vairs neatkārtosies. Tā saucamo ģimenes idilli pārtrauc kādas vecākas sievietes ar salūzušu VW busiņu ierašanās. Kemperis noplīst pie Lolī mājas, un sieviete lūdz iespēju izmantot Lolī telefonu. Pie reizes viņa salabo Lolī saplīsušo izlietni, jo šai ir iemaņas santehnikā. Marīžo, tā šo sauc, ir vistipiskākā lesbiete, kādu vien var iedomāties - faktiski viņa izskatās pat vīrišķīgāka nekā Lorāns. Abas sievietes uzreiz sadraudzējas, un, pretēji tam, kas Lolī šķiet pieņemami, starp viņām izveidojas kaut kas līdzīgs mīlestībai. Lolī, protams, šausmīgi pārdzīvo, ka viņa krāpj savu vīru, un Lorāns to uzzinājis, sarīko kārtīgu skandālu. Kā viņš saka savam labākajam draugam - ja viņa būtu pārgulējusi ar vīrieti, tas vēl būtu ok, bet ar šo "dīzeli" - vienkārši šausmas. Taču vēlāk sanāk tā, ka šie uzsāk kopdzīvi trijatā, kur divas no trim iesaistītajām partijām nemaz nav ar šo situāciju apmierinātas, bet agrāk vai vēlāk visam vajadzētu nostāties savās vietās.
Ja tu no mana apraksta to neesi vēl sapratis, "Gazon maudit" jeb "French twist", kā to sauc angliski, ir komēdija. Žēl gan, ka nekā tāda, par ko pasmieties, tajā nav. Varoņi ir pilnīgi bezpersoniski un viņu tā saucamais mīlas trīsstūris, skatoties filmu, nav īsti jūtams. Vismaz man netapa skaidrs, kas varētu veidot ķīmiju starp šiem pelēkās amorfās masas veidojumiem, kurus filmas scenāristi mums mēģina iebarot kā varoņus. Filma nav pat īsti provokatīva - turklāt, kuru gan 1995.gadā Eiropā varētu provocēt ar menage-a-trois? Ja pat Latvijā vienas no nacionālistu partijām līderis var publiski dzīvot divsievībā, vienlaikus atbalstot ģimenes vērtības, kālab gan Francijā laulāts pāris nevarētu savā ģimenē uzņemt lesbieti? Līdz ar to manas problēmas ar šo filmu nav saistītas ar to, ka tās saturs būtu pārāk pikants vai nepieņemams. Gluži vienkārši man radās sajūta, ka es skatos garlaicīgu ziepeni, kurā kļūdas pēc iemaldījušies vairāki labi aktieri.
Iespējams, ar šo pašu scenāriju labāks režisors, piemēram, Pedro Almadovars (viņam tēma būtu labi piemērota un ari Victoria Abril, kas spēlē Lolī, ir "viņa" aktrise) varētu izveidot tiešām atmiņā paliekošu filmu - krāšņu, skandalozu, emocionāli saistošu. Bet Žosianna Balasko (kura, ja kas, atveido lesbieti) to pilnīgi noteikti nespēj. Kas mani šokē - kāpēc Francijas kinoakadēmijai vajadzēja šo filmu virzīt Oskaram un kā tā varēja saņemt piecas Cēzara nominācijas un uzvarēt kategorijā "labākais scenārijs"? Tikām izcilā šī gada Francijas filma - "La Cité des enfants perdus" tika nominēta tikai tehniskajām kategorijām. Šķiet, ka Cēzarus piešķir ne mazāk absurdā veidā kā Oskarus.
Tikām "Gazon maudit" ir patiešām ļoti neizteiksmīga un nesmieklīga filma, nekādā ziņā tev to nerekomendēju!