Schoolboys in Disgrace

Ar "Schoolboys in disgrace" beidzas Reja Deivisa rokoperu periods, šis ir pēdējais no viņa konceptalbumu sērijas un ar nākamo ierakstu viņš atgriezīsies tradicionālākā teritorijā, atvadoties gan no savas līdzšinējās ierakstu kompānijas, gan no Brodvejas ritmiem un noskaņām. Taču uz atvadām viņš sarūpēja pietiekami labu popoperu, kura apliecina, ka šo pietiekami sviestaino mūzikas stilu Rejs bija apguvis gana labi. Protams, ka tu nenosauksi "Jack the Idiot Dunce" par sevišķu šedevru, taču Rejam sanākusi tajā pietiekami laba "The Trashmen" stilizācija. Reizēm Rejs gan nedaudz pārāk aizraujas - septiņas minūtes ilgajai "Education" beigu daļa ir diezgan nomācoša. Ir jau patiesībā smieklīgi klausīties, kā grupa, kas reiz radīja "You really got me" izpilda kaut ko tādu kā "The first time we fall in love" ar vokāliem, kas liek domāt par The Righteous Brothers un nevis par rokenrolu, un lielos daudzumos šāds retro shtick var kļūt apnicīgs. Bet pilnā nopietnībā - man brīžiem rodas sajūta, ka Rejs Deiviss bija slepens Frenka Zappas adepts un ka visi šie viņa ieraksti ir savā būtībā līdzīgi Zappas dekonstrukcijām un ka tie nebūtu jāuztver tiešā veidā. Proti, zināms, ka šī Kinks daiļrades daļa parasti kritiķiem visai slikti iet pie sirds, bet varbūt tā būtu pilnīgi citādu reputāciju izpelnījusies, ja Rejs Deiviss būtu spējis pārliecināt pasauli, ka viņš ir nopietns mūziķis, kura izpildījumā arī doo wop ir māksla? Cik zinu, laikam patiesībā tā tomēr nebija un viņš vienkārši bija nedaudz sajucis prātā un šīs lietas dēļ bija sanaidojies ar savu brāli Deivu, kuram Reja rokoperas nemaz nepatika (un jāatzīst, in the long run Deivam vismaz daļēji bija taisnība).
2010-10-05
7.0
comments powered by Disqus