Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim man Viljams Goldings bija zināms tikai un vienīgi kā "Mušu ķēniņa" autors. Un jāatzīst, ka "Smaile" nekādā ziņā nav līdzīga "Mušu ķēniņam". Šis ir psiholoģiski-filozofiskas dabas romāns, kas stāsta par vīru, kuram vīzijas liek celt super augsto Salisbury katedrāles torni, kurš šajā procesā maz pamazām jūk prātā. Un grāmata lielā mērā ir apziņas plūsmas vēstījums no Jocelyn skatījuma uz pasauli. Kas to nedara par sevišķi viegli lasāmu un (būsim godīgi) aizraujošu literatūru. Īsuma sižetu var aprakstīt tā - Jocelyn uzstāj uz to, ka tornim jābūt ļoti augstam, galvenais celtnieks Rodžers Meisons viņam apgalvo, ka šādas konstrukcijas baznīca neturēsies, Jocelyn viņam sāk draudēt, Meisons piekāpjas un izdomā, kā tomēr nodrošināt iespējami izturīgāku konstrukciju. Rodžers sāk nodzerties, bet Džoselins - jukt prātā. Un tā pamazām turpinās darbi, līdz Džoselīns ir pavisam slims un traks, un tiek no saistības ar katedrāli atstādināts, turklāt baznīctēviem viņa projekts arī ne pārāk patīk. Tomēr baznīca pabeigta tiek, neskatoties uz to, ka apmēram reizē ar tās nobeigumu beidzas arī Džoselīna dzīve. Un vēl joprojām Salisbury katedrālei ir augstākais baznīcas tornis Lielbritānijā. The end.
Šīs grāmatas lasīšana bija nogurdinoša un diezgan nomācoša, nekādi savādāk šo "piedzīvojumu" es raksturot nevaru. Galvenais tomēr ir tas, ka tā ir izlasīta, un tagad es nedaudz labāk zinu, kas tas tāds par putnu - Viljams Goldings. Tomēr būdams vairāk tradicionālas literatūras cienītājs es nespēju paust sajūsmu par šo romānu. Kas gan varētu būt saistīts arī ar to, ka mani nesaista ne tikai romāna stils, bet arī saturs un tēma. Tiesa kas tiesa - ticība nav man pati aktuālākā tēma, un vēl jo vairāk - ticība tādā veidā, kā tā aprakstīta šajā grāmatā. Un vispār - nāk rudens un man gribas lasīt kaut ko dzīvespriecīgāku un nevis depresīvu stāstījumu par prātā jūkošu baznīcas cēlāju.