Love and Other Disasters
Angļu romantiskā komēdija "Love and Other Disasters" ir visai īpatnēja filma, kurā barg`ākās klišejas vienlaicīgi ir neizturami banālas un postmoderni pašironiskas, tā ka tu nevari īsti saprast, vai filma kopumā ir banāla un trula, vai arī trulākās tās epizodes ir tikai eleganta pasmiešanās par romantiskā kino ierobežojumiem. Atstāstīt filmas sižetu šajā vietā nebūtu korekti, jo tas ir pārāk sapiņķerēts un pilns ar visādiem idiotiskiem pārpratumiem, kaitinošām situācijām no kategorijas: "Pasaki taču beidzot to, tu stulbeni!" vai: "Nu, kā var kaut ko tik stulbu rādīt?" Bet vienlaikus - par to visu filmas veidotāji ik pa brīdim iespurdz, un tu īsti nevari saprast, vai tev vajag sašust par kārtējo sviesta momentu, vai nevajag.
Labi, tomēr nedaudz par sižetu - filma pamatīgi ietekmējas no "Breakfast at Tiffany`s" un to pat neslēpj. Galvenā varone Džeksa - Brittany Murphy (aktrise, kura, manuprāt, ir diezgan nesimpātiska un kurai pēc Lienes vārdiem, neesot dibena) strādā žurnālā "Vogue", ieņemot vienu no tiem amatiem, par kuriem tu īsti nevari saprast, kas tas ir par cilvēku un kam viņš vajadzīgs. Viņai ir jau pirms vairākiem mēnešiem beigušās attiecības ar viņas bijušo - Džeismu - taču viņa ar Džeimsu diezgan bieži sekso, jo... velns viņu zina, kāpēc viņa tā dara. Vienlaikus viņa dzīvo kopā ar Pīteru, kurš ir gejs, bet kuram nav līdz šim bijis nevienu reālu attiecību, jo šis wannabe kino scenārists visu laiku pavada, fantazējot par idializētām attiecībām, nevis izdzīvojot tās reālā pasaulē ar pirdieniem un smirdīgu elpu. Un tad parādās Paolo - seksīgs latino, par kuru Džeksa uzreiz ieņem galvā, ka viņš ir gejs un ka viņu varētu savest kopā ar Pīteru. Viņa ar Paolo sadraudzējas, bet viņš kaut kā nesadūšojas viņai atklāt, ka viņš nav gejs. Un tas noved pie dažādām skatītājiem nekomfortablām ainām, kuras brīžiem robežojas ar to sviestu, kas bija redzams "I Now Pronounce You Chuck and Larry", kad čiksa Sandlera varonim, pieņemot, ka viņš ir gejs, lika aiztikt savas krūtis un pārliecināties, ka tās nav mākslīgas. Nē, tieši krūtis šeit taustītas netiek, bet uz to pusi ir gan.
Un tas liek domāt - ak, Dievs, cik šī ir stulba filma! Visas problēmas tajā varētu atrisināt ar pāris teikumiem, un tādi pārpratumi reālajā pasaulē nav iedomājami.
Bet vienlaikus - nav tā nemaz tik naiva un trula, kā pati to brīžiem apgalvo. Salaužot tā saukto trešo sienu, filma regulāri pievēršas man kā skatītājam, nodrošinot to, ka banālais reizēm nav tik banāls un vispār... kičs reizēm spēj būt foršs, bet varbūt... nespēj. Vispār es tiešām nevaru pateikt, vai šī filma ir laba vai slikta. Patiesībā, es droši vien tai liktu plusa zīmi, ja ne Britanija Mērfija, kura man, kā jau minēts, ne pārāk patīk - gan vizuāli, gan tēlojuma ziņā. Tikām Pīteru atveidojošais aktieris, kura vārdu neatceros, ir daudz labāks. Un vispār - filmā ir ļoti daudz trāpīgu frāžu, kuras dīvaini sadzīvo ar netrāpīgajām situācijām. Ā, un kameo filmas beigās arī bija labs, vienīgi pats nobeigums pēc tā nebija vajadzīgs. Lai gan - grūti teikt - varbūt bija vajadzīgs. Un filmā bija viens vieds citāts par to, kāpēc filmas ir mānīgas:
"Nobody goes to the movies for
truth except possibly the French!"
Un arī atziņa, ka patiesa mīlestība neatgadās, bet tā ir tava izvēle, bija vietā un saprotama. Tiešām - mīklains gadījums, kur man nav skaidrs paša viedoklis.
Labi, tomēr nedaudz par sižetu - filma pamatīgi ietekmējas no "Breakfast at Tiffany`s" un to pat neslēpj. Galvenā varone Džeksa - Brittany Murphy (aktrise, kura, manuprāt, ir diezgan nesimpātiska un kurai pēc Lienes vārdiem, neesot dibena) strādā žurnālā "Vogue", ieņemot vienu no tiem amatiem, par kuriem tu īsti nevari saprast, kas tas ir par cilvēku un kam viņš vajadzīgs. Viņai ir jau pirms vairākiem mēnešiem beigušās attiecības ar viņas bijušo - Džeismu - taču viņa ar Džeimsu diezgan bieži sekso, jo... velns viņu zina, kāpēc viņa tā dara. Vienlaikus viņa dzīvo kopā ar Pīteru, kurš ir gejs, bet kuram nav līdz šim bijis nevienu reālu attiecību, jo šis wannabe kino scenārists visu laiku pavada, fantazējot par idializētām attiecībām, nevis izdzīvojot tās reālā pasaulē ar pirdieniem un smirdīgu elpu. Un tad parādās Paolo - seksīgs latino, par kuru Džeksa uzreiz ieņem galvā, ka viņš ir gejs un ka viņu varētu savest kopā ar Pīteru. Viņa ar Paolo sadraudzējas, bet viņš kaut kā nesadūšojas viņai atklāt, ka viņš nav gejs. Un tas noved pie dažādām skatītājiem nekomfortablām ainām, kuras brīžiem robežojas ar to sviestu, kas bija redzams "I Now Pronounce You Chuck and Larry", kad čiksa Sandlera varonim, pieņemot, ka viņš ir gejs, lika aiztikt savas krūtis un pārliecināties, ka tās nav mākslīgas. Nē, tieši krūtis šeit taustītas netiek, bet uz to pusi ir gan.
Un tas liek domāt - ak, Dievs, cik šī ir stulba filma! Visas problēmas tajā varētu atrisināt ar pāris teikumiem, un tādi pārpratumi reālajā pasaulē nav iedomājami.
Bet vienlaikus - nav tā nemaz tik naiva un trula, kā pati to brīžiem apgalvo. Salaužot tā saukto trešo sienu, filma regulāri pievēršas man kā skatītājam, nodrošinot to, ka banālais reizēm nav tik banāls un vispār... kičs reizēm spēj būt foršs, bet varbūt... nespēj. Vispār es tiešām nevaru pateikt, vai šī filma ir laba vai slikta. Patiesībā, es droši vien tai liktu plusa zīmi, ja ne Britanija Mērfija, kura man, kā jau minēts, ne pārāk patīk - gan vizuāli, gan tēlojuma ziņā. Tikām Pīteru atveidojošais aktieris, kura vārdu neatceros, ir daudz labāks. Un vispār - filmā ir ļoti daudz trāpīgu frāžu, kuras dīvaini sadzīvo ar netrāpīgajām situācijām. Ā, un kameo filmas beigās arī bija labs, vienīgi pats nobeigums pēc tā nebija vajadzīgs. Lai gan - grūti teikt - varbūt bija vajadzīgs. Un filmā bija viens vieds citāts par to, kāpēc filmas ir mānīgas:
"Nobody goes to the movies for
truth except possibly the French!"
Un arī atziņa, ka patiesa mīlestība neatgadās, bet tā ir tava izvēle, bija vietā un saprotama. Tiešām - mīklains gadījums, kur man nav skaidrs paša viedoklis.
2010-10-09
comments powered by Disqus