Kazhes pierakstu burtnīca

"Parklife" bija pirmais Blur albums, kurš Lielbritānijas ilgspēlējošo ierakstu sarakstā aizsniedza pašu virsotni. Visi sekojošie ieraksti spēja šo sasniegumu atkārtot, bet Amerikā par nopietna kalibra zvaigznēm šiem angļu puišiem tā arī neizdevās kļūt. Iespējams, tādēļ, ka viņi neizdevās savas dziesmas iedabūt kādā "Twilight" kalibra filmā.
Atbilstoši vairuma kritiķu domām "Parklife" ir Blur spožākais veikums, taču es sev raksturīgā stilā gribu teikt, ka mani tas līdz galam nepārliecina. No vienas puses šī ieraksta populārākā dziesma "Girls & Boys" ir absolūta britpopa klasika, no otras puses, man tā šķiet pārāk dejojama un popsīga, kas savukārt man īsti netīk. Citās šī albuma dziesmās Albarns, Koksons un draugi izteikti atdarina Reju Deivisu un "Kinks", kas gan, protams, nav nekas slikts, jo "Kinks" bija lieliska grupa. Man patiesībā labāk par "Girls & Boys" patīk citi šī ieraksta singli - kaut vai "End of a century", kura melodiski šķiet daudz baudāmāka par savu populārāko māsu un kura šķiet kā priekšvēstnese grupas lielākajam hitam - "Country House". Tāpat ļoti klausāma ir albuma tituldziesma ar tās ierunātajiem vokāliem un optimistisko piedziedājumu. Bet vispār šajā ierakstā manai gaumei ir pārāk daudz sintezatoru un pārāk maz ģitāru, it īpaši tas attiecas uz ieraksta otro pusi, no kuras vispār nekas, izņemot "Magic America", man atmiņā nav iesēdies. Nav jau slikti, bet es droši vien tomēr labprātāk klausītos oriģinālos "The Kinks" un nevis šo ierakstu.
Tiesa, skaitās, ka vēl vairāk nekā Rejs Deiviss Albarnu ir ietekmējis Pols Vellers un "The Jam", bet nebūdams šīs grupas fans, nevaru kaut ko tādu nedz apstiprināt, nedz noliegt.