Kazhes pierakstu burtnīca

Morisam Pialā bija dziļi nospļauties uz to, ko skatītāji varētu gaidīt no filmas par Vincentu van Gogu. Pāris lietas, bez kā šāda filma nebūtu iespējama atbilstoši manai iztēlei: dzīvošana absolūtā trūkumā ziemā nekurinātā dzīvoklī, saulespuķu gleznošana, auss nogriešana, mežonīgas alkohola ballītes (vienlaikus - skumjas savā bomzīgumā). Bet Pialā van Gogu parāda kā drīzāk vidusslānim piederošu vīrieti, kurš it kā ir ļoti jauks, bet vienlaikus - stipri neizturams, kuram ir raksturīgi sakari ar prostitūtām, bet kurš nav arī gluži bez jūtām, kuram gleznas rodas pavisam viegli un kura dzīve (un nāve) patiesībā ir diezgan rutīnas pilnas. Proti, šī nav viena no tām filmām, kuras tev parāda kaut kādu idealizētu (arī negatīvo iezīmju ziņā) varoni, kurš pārdzīvo milzīgu daudzumu vētru, lai beigās sasniegtu savu inner balance. Filmai ir dziļi vienaldzīgi tādi apsvērumi kā spriedzes kāpinājums, lūzumpunkti, negaidīti pavērsieni vai kas tamlīdzīgs. Tā stāsta par kādu vīrieti, kas ieradies pie sava ārsta laukos, lai tur atlabtu pēc lēkmes, kas viņu piemeklējusi pirms pāris mēnešiem. Vēlāk ierodas arī šī vīrieša brālis, kurš faktiski galveno varoni uztur, ar sievu un mazuli. Galvenais varonis, kurš ir vienlaikus mākslinieks, kura darbi gan nav zināmi plašākai publikai, iemīlas sava ārsta meitā. Ok, tas būtu pārspīlējums - viņa iemīlas viņā, jo mākslinieks nav tik ļoti emocionāls cilvēks, lai tā ņemtu un iemīlētos. Tad filmā ir vairākas ainas ar konfliktiem starp brāļiem, un visubeidzot mākslinieks izdara pašnāvību - bet arī to izteikti bez kaut kāda baigā spriedzes eksplozijas punkta.
Nenoliedzami, filma spēj pārkāpt klišejām, un parādīt van Goga pēdējos mēnešus bez moralizēšanas, trivializēšanas un cilvēka pārvēršanas par varoni. Par to tai - cepuri nost! Vienlaikus, "Van Gogs" ir baisi garlaicīga filma, kura ilgst divarpus stundas un šo divarpus stundu laikā praktiski nekas nenotiek. Filma ir lēna kā zobu sāpes, van Goga pakāpeniskais prāta zudums ar savu lēnumu var radīt līdzīgus rezultātus arī skatītāja. Vienīgais, ko es no šīs filmas ieguvu, bija salīdzinoši skaidrie dialogi, kuros varēju uztvert vairāk pazīstamu vārdu nekā tajās franču filmās, kurās darbība norisinās mūsdienās. Bet vienlaikus - šādas filmas nav īsti manā gaumē. Tiesa, jāatzīmē, ka Žaks Ditrons, kas atveido van Gogu, savā lomā ir lielisks, ticams, autentisks un visādi citādi slavējams.