Give the People What They Want
Joprojām nebūdams apmierināts ar to, cik daudz cilvēku nopirka "Low Budget", Rejs Deiviss izlēma iedot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un ierakstīja šo albumu. Viņš aptaujāja vairākus simtus cilvēku, lai noskaidrotu, kādas tieši bija 1981.gadā tirgus tendences popmūzikā, ko cilvēki gaidītu no jauna "Kinks" albuma, kādām jābūt melodijām, kādiem tekstiem un kādai - ieraksta noskaņai. Tad viņš iedzina studijā savu nepaklausīgo brāli Deivu un radīja šo albumu.
Patiesībā gan tā laikam tomēr nebija, un šis albums ir drīzāk ņirgāšanās par publikas gaumi un nevis izdabāšana tai, bet tas nemaina lietas būtību - šis albums nebija tieši tas, ko cilvēki gribēja dzirdēt 1981.gadā un tas likumsakarīgi kļuva par diezgan smagu finansiālu neveiksmi un arī kritiķi par to nebija sajūsmā. Pēc noskaņas ziņā vieglā un ļoti draudzīgā "Low Budget", šis albums ir daudz skaļāks un metāliskāks, kas gan nav sevišķs pluss, jo fūzētas ģitāras automātiski nedara ierakstu labu. Un šis ir viens no tiem gadījumiem - it kā ierakstā ir šādi tādi hooks, bet vienlaikus tas ir stipri patruls un idiotisks, un brīžiem šķiet, ka Rejs Deiviss bija saklausījies "The Ramones", viņus nesapratis un tad ierakstījis savu variāciju par šiem. Paklausies "Around the Dial" un saki, ka tā nav! Faktiski šis ieraksts ir diezgan izteikti piederīgs Arena rock ar klišejām tekstos, lielu skaļumu un minimālu saturu. Ko gan labu var pateikt par tādiem gājieniem kā dziesmā "Destroyer", kur Rejs Deiviss apvieno tekstuālo tēmu no sava superhita "Lola" un melodiju no "All day and all of the night", tam pievienojot lielāku fūzējumu un vairākas pilnīgi bezmelodiskas daļas?
Patiesībā es pat nezinu, vai te ir kāda dziesma, kuru varētu izcelt uz pārējo fona. Albums ir pilns ar klišejām (kuras gan varbūt vajadzētu uztvert postmoderni, bet izklausās tās vienkārši pēc klišejām, kurām Deiviss piesātinājis albumu, ciešot no pamatīgiem radošiem aizcietējumiem). Ok, varbūt pedofīlijas dziesma "Art lover" ir bišķi vairāk atmiņā paliekoša nekā citas, bet kopumā - yuck! šis ir stipri draņķīgs albums.
Patiesībā gan tā laikam tomēr nebija, un šis albums ir drīzāk ņirgāšanās par publikas gaumi un nevis izdabāšana tai, bet tas nemaina lietas būtību - šis albums nebija tieši tas, ko cilvēki gribēja dzirdēt 1981.gadā un tas likumsakarīgi kļuva par diezgan smagu finansiālu neveiksmi un arī kritiķi par to nebija sajūsmā. Pēc noskaņas ziņā vieglā un ļoti draudzīgā "Low Budget", šis albums ir daudz skaļāks un metāliskāks, kas gan nav sevišķs pluss, jo fūzētas ģitāras automātiski nedara ierakstu labu. Un šis ir viens no tiem gadījumiem - it kā ierakstā ir šādi tādi hooks, bet vienlaikus tas ir stipri patruls un idiotisks, un brīžiem šķiet, ka Rejs Deiviss bija saklausījies "The Ramones", viņus nesapratis un tad ierakstījis savu variāciju par šiem. Paklausies "Around the Dial" un saki, ka tā nav! Faktiski šis ieraksts ir diezgan izteikti piederīgs Arena rock ar klišejām tekstos, lielu skaļumu un minimālu saturu. Ko gan labu var pateikt par tādiem gājieniem kā dziesmā "Destroyer", kur Rejs Deiviss apvieno tekstuālo tēmu no sava superhita "Lola" un melodiju no "All day and all of the night", tam pievienojot lielāku fūzējumu un vairākas pilnīgi bezmelodiskas daļas?
Patiesībā es pat nezinu, vai te ir kāda dziesma, kuru varētu izcelt uz pārējo fona. Albums ir pilns ar klišejām (kuras gan varbūt vajadzētu uztvert postmoderni, bet izklausās tās vienkārši pēc klišejām, kurām Deiviss piesātinājis albumu, ciešot no pamatīgiem radošiem aizcietējumiem). Ok, varbūt pedofīlijas dziesma "Art lover" ir bišķi vairāk atmiņā paliekoša nekā citas, bet kopumā - yuck! šis ir stipri draņķīgs albums.
2010-10-14
comments powered by Disqus