Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu kā labu komēdiju N.R. rekomendēja lieliskais resurss Movielens, jo kārtējo reizi bija izveidojusies situācija, kad diezgan droši varēja paredzēt, ka visiem filmu vakara dalībniekiem varētu nesakrist gaumes. Un kas gan varētu būt labākais variants, ko skatīties, ja ne pseidodokumentāla stila komēdija no Austrālijas par vīrieti, kas strādā pārvadājamo tualešu nodrošināšanas kompānijā?
Jā, filma ir veidota mockumentary stilā ar visām no tā izrietošajām sekām - varoņa sarunu ar kameru, attēla kvalitāti, kas līdzinās VHS iespējām, piezemētiem dialogiem un salīdzinoši reālistiskām situācijām. Patiesībā daudz filmā bija tādu epizožu, ka patiešām nevarēji saprast - is this for real or are they shitting me? Ieskaitot ainu, kurā redzam Kenija bijušo sievu, bet viņas seja tiek pikselizēta, kas liek domāt, ka sieviete atteikusies sevi publiskot šajā filmā. Bet, protams, viss redzamais ir fantāzija, Kleitons Džeikobsens ir gan filmas režisors, gan scenārists, gan galvenās lomas atveidotājs. Tāpat filmā piedalās viņa tēvs, dēls un brālis (visi - atveidojot atbilstošus galvenā varoņa radiniekus).
Tātad, kas ir Kenijs un ko viņš dara? Tu droši vien zini, ka neviens lielāks masu pasākums nespēj iztikt bez tualetēm, jo tā, lūk, dzīvas būtnes ir veidotas, ka tām ir nepieciešams atviegloties. Un vai tas būtu metālšovs Blomē (kurš gan vairs nenotiek), Siguldas opermūzikas svētki, zirgu skriešanas sacensības Devonšīrā vai... (ieliec pats pareizo variantu), tur vajag tualetes. Un šīs tualetes kādam vajag apkalpot, un te tev talkā nāks Kenijs un viņa brigāde. Pats Kenijs sevi sauc par santehniķi, bet viņa tēvs, kas dēla dzīvesveidu neatzīst, par to saka: "Plumber my arse!" Filma seko Kenija gaitām darbā un ārpus tā (ja kas - aina, kad viņš ar dēlu dodas pie sava treileru parkā dzīvojošā tēva, ir vispār izcila), tai skaitā - viņa pirmajam ceļojumam ar lidmašīnu - uz tualešu ekspo Nešvilā, ASV.
Dīvainā kārtā šī filma, kuras tēma ir tualetes, nemaz tik lielu uzsvaru uz kaku humoru neliek, vai vismaz - drīzāk uz verbālu kaku humoru nekā uz varoņa sejas sasmērēšanu ar kakām, un patiesībā filmas doma ir gluži jauka - ka neviens darbs nav slikts, ja tu to dari ar mīlestību. Varbūt mazliet man nepatika vienīgā epizode, kurā kakas parādījās pavisam tieši, jo tā slikti iederējās filmas noskaņā un arī izteikti atklāja to, ka šī nav dokumentāla filma.
Taču katrā ziņā, šī filma ir kārtējais apliecinājums tam, ka ja tev ir labas idejas, liels budžets nav nepieciešams, lai uztaisītu skatāmu un saistošu filmu. Par kino klasiku ārpus Austrālijas "Kenijs" noteikti nekļūs, tomēr pašmājās filma bija tik populāra, ka tai tika uztaisīts spin-off seriāls un Kleitons Džeikobsons droši vien visu savu turpmāko mūžu nespēs atbrīvoties no jaukā santehniķa reputācijas. Bet pilnīgi iespējams, ka viņš to nemaz nevēlēsies.