Kazhes pierakstu burtnīca

Otrais "Deep Purple" Mark III veikums ne tuvu nav tik labs kā "Burn". Atkal jau sākas albums gana veiksmīgi - "Stormbringer" ir neapstrīdami labākā šī ieraksta dziesma, kuru raksturo klasiska Blekmora ģitārspēle ar spožu sološanu un visnotaļ kompetenti vokāli Kaverdeila izpildījumā. Atkal jau gribas pagausties, ka Gilmors to spētu pārvērst par īstu klasiku, bet arī Kaverdeila variantā dziesmai nav ne vainas. Bet kas notiek tālāk?
Pēkšņi izrādās, ka Deep Purple pārvērtušies par funk stila grupu, nododot savus smagā roka ideālus. Vai tu spēj iedomāties Mark II spēlējam kaut ko tādu kā "Love Don`t Mean a Thing"? Pie visas cieņas pret Kaverdeilu un Glenu Hjūzu, bet ne viens, ne otrs no viņiem nebija Džeimss Brauns vai Būtsijs Kolinss. Un kas par sissy kompozīciju ir "Holy Man"? Dziesma ir daudz par lēnu un daudz par popsīgu, lai tādu nospēlētu, grupā nav nepieciešama Ričija Blekmora līdzdalība, un nav jau brīnums, ka visai drīz pēc šī albuma tapšanas viņš no Deep Purple aizgāja. Jo šis ieraksts neizklausās pēc Deep Purple - tam gluži vienkārši pietrūkst pautu, pietrūkst ātruma, pietrūkst pārgalvības, tā vien šķiet, ka Kaverdeils uzskatīja par savu pienākumu panākt, lai Mark III būtu tikpat maza līdzība ar Mark II, kā Mark II ar Mark I. Tikai problēma šajā gadījumā ir tur, ka Kaverdeila muzikālās inovācijas grupai nekādā ziņā nenāca par labu. Ja albumā līdzās "Stormringer" ir tikai vēl viena ātra dziesma - "Lady Double Dealer", tas pēc Deep Purple standartiem ir kaut kas absurds.
Protams, var gadīties, ka tev patīk šī albuma slavenākā dziesma - balāde "Soldier of Fortune". Taču tai var izteikt vienu ļoti nopietnu pārmetumu - tā izklausās vairāk pēc "Styx" vai "Kansas" un nevis pēc "Deep Purple". Savos ziedu laikos, ja "Deep Purple" spēlēja lēnu un lirisku mūziku, tad viņi radīja tādus šedevrus kā "Child in Time", bet "Soldier of Fortune" melodijas un atmosfēras ziņā vairāk līdzinās astoņdesmito gadu matainā metāla grupu balādēm un nevis kaut kam patiešām skaistam. Kaut kāds Kriss Fārlovs varētu izpildīt šo dziesmu, bet ne tāda grupa kā "Deep Purple", un ne velti šajā dziesmā pat neatrodas vieta kārtīgam solo Blekmora izpildījumā - vienīgais instrumentālais bridge ir ne vairāk kā panta atkārtojums bez vokāliem. Īsi sakot - pamatīga vilšanās ir šis ieraksts, un visai sērīgs noslēgums Blekmora dalībai Deep Purple septiņdesmitajos gados.