Slaves and Masters

Pēc "The House of Blue Light" Ričijam Blekmoram jau otro reizi izdevās panākt Gilana aiziešanu no Deep Purple. Gilana vietā grupā Blekmors paņēma savu čomu no "Rainbow" Joe Lynn Turner, ar kuru kopā tika radīts kārtējais ļoti viduvējais Deep Purple albums. Šajā ērā, protams, neviens arī neko īpaši citu no grupas negaidīja, un tā attaisnoja uz sevi neliktās cerības. Protams, Tērneram bija nedaudz vieglāka situācija nekā tā bija Kaverdeilam, kad viņš stājās pie mikrofona Deep Purple sastāvā - viņam nebija jāaizvieto viens no smagā roka izcilākajiem dziedātājiem Īans Gilans, bet gan 45 gadus vecs vīrietis, kurš kādreiz bija bijis izcilais dziedātājs Īans Gilans.
Taču vienlaikus Tērneram bija ļoti grūti - bija diezgan izteikti jūtams, ka Blekmors uz šo laiku savu rifmeistara potenciālu bija jau izsmēlis, un tā pa īstam viņš savu radošo pusi spēja atdzīvināt, attālinoties no rokmūzikas un izveidojot "Blackmore`s Night", bet šajā albumā viņš nespēj sarūpēt nevienu kārtīgu āķi, un atmosfēras ziņā "Slaves and Masters" mazāk līdzinās klasisko dienu "Deep Purple" un vairāk - vēlīno dienu "Scorpions". Arī Džons Lords šajā albumā ir gandrīz nedzirdams, un faktiski tā vien šķiet, ka albums ir ticis ierakstīts nevis tāpēc, ka grupas dalībniekiem bija kaut kas jauns, ko pateikt, bet gan tāpēc, ka viņiem nebija nekā labāka, ko darīt. Dziesmas ir nevietā patosainas ("Fortune teller"), pārmērīgi lēnas ("Truth hurts"), banālas ("Love Conquers All" ir labākajā gadījumā saucama par tribute to "Scorpions") un čīzīgas ("Too Much is not enough" labāk iederētos 1986.gadā un to vajadzētu izpildīt, piemēram, "Def Leppard"). Kopumā - kārtējais "don`t buy it" kategorijas albums grupas vēsturē.
Vispār jāsecina, ka astoņdesmito beigu, deviņdesmito sākuma "Deep Purple" vājākais punkts varētu būt tieši tās muzikāli izcilākā dalībnieka - Blekmora - klātbūtne, jo tā droši vien nav nejaušība, ka grupas albumi kaut cik baudāmāki kļuva pēc viņa aiziešanas un Morsa atnākšanas. Tā paiet Glorija Mundī.
2010-10-25
5.0
comments powered by Disqus