Purpendicular
Ričijs Blekmors ir prom un tagad jau šķiet, ka uz neatgriešanos. Viņa vietā stājas Stīvs Morss, amerikāņu ģitārvirtuozs no fusion grupas Dixie Dregs. Piecus gadus pēc kārtas Morsu žurnāls "The Guitar Player" bija atzinis par gada labāko ģitāristu, līdz ar to šaubu, ka viņš māk spēlēt, nevienam nebija. Jautājums bija tikai - cik labi viņš iederēsies Blekmora vietā? Līdz šim tomēr grupa bija ierakstījusi tikai vienu albumu bez Ričija, un tas nebija nekāds šedevrs, un neapstrīdami spožākie grupas mirkļi saistījās ar diviem cilvēkiem - Blekmoru un Lordu.
Protams, ka 1996.gadā "Deep Purple" nebija nekas cits kā veci perdeļi, kuri pelnās, braukājot pa pasauli un spēlējot savus vecos hitus, taču pārsteidzoši izrādījās, ka Morsa ienākšana grupā ieviesa pozitīvas pārmaiņas. Manuprāt, tādā līmenī kā līdz ar Morsa atnākšanu Deep Purple nebija bijuši kopš septiņdesmito gadu pirmās puses un klasiskā Mark II (nevis tā atkārtotajām versijām), vai vismaz kopš "Burn" laikiem tik labu ierakstu grupai nebija bijis. Morsa ģitārspēle neizklausās nepavisam līdzīga Blekmoram, jo Stīvs kā ar džeza pasauli saistīts, ir daudz perfektāks savā sniegumā, viņa solo partijas ir precīzas līdz miligramam un varbūt ne tik ļoti kaisles pilnas kā Blekmoram ziedu laikos, taču... kad Blekmors studijā pēdējo reizi bija Deep Purple sastāvā demonstrējis tādu iedvesmas līmeni kā Morss šī albuma ievadkompozīcijā "Vavoom: Ted the Mechanic"? Arī ar Lordu Morsam sanāk gana labi saspēlēties - paklausies kaut vai "Rosie`s Cantina" un pasaki man, ka grupa nav atguvusi daļu savas kādreizējās maģijas? Protams, Peiss ir formā kā vienmēr, bet par to varētu pat neko neteikt. Cita lieta, ka Gilanam, šķiet, ir izdevies saprast, ka viņš nav Dio un ka savos 50 gados viņam ir jādzied tā, kā viņš to fiziski ir spējīgs, nevis jāmēģina pasaulei pierādīt, ka viņš joprojām var pacelt ārijas no Jesus Christ Superstar. Un kas ir īpaši iepriecinoši - kā džezam radniecīgs mūziķis Morss grupā ir ienesis kādu inteliģenci un dziesmu saturs ir kļuvis mazāk stulbs un seksuāli orientēts. Līdz ar to šis varētu būt viens no tiem retajiem gadījumiem, kad grupai par labu nāk tās radošā līdera aiziešana. Un patiesībā, ja Deep Purple tik ļoti daudz nebraukātu pa Austrumeiropu ar "Smoke on the Water" koncertiem, šī grupa mūsdienās tiktu daudz vairāk respektēta.
Protams, ka 1996.gadā "Deep Purple" nebija nekas cits kā veci perdeļi, kuri pelnās, braukājot pa pasauli un spēlējot savus vecos hitus, taču pārsteidzoši izrādījās, ka Morsa ienākšana grupā ieviesa pozitīvas pārmaiņas. Manuprāt, tādā līmenī kā līdz ar Morsa atnākšanu Deep Purple nebija bijuši kopš septiņdesmito gadu pirmās puses un klasiskā Mark II (nevis tā atkārtotajām versijām), vai vismaz kopš "Burn" laikiem tik labu ierakstu grupai nebija bijis. Morsa ģitārspēle neizklausās nepavisam līdzīga Blekmoram, jo Stīvs kā ar džeza pasauli saistīts, ir daudz perfektāks savā sniegumā, viņa solo partijas ir precīzas līdz miligramam un varbūt ne tik ļoti kaisles pilnas kā Blekmoram ziedu laikos, taču... kad Blekmors studijā pēdējo reizi bija Deep Purple sastāvā demonstrējis tādu iedvesmas līmeni kā Morss šī albuma ievadkompozīcijā "Vavoom: Ted the Mechanic"? Arī ar Lordu Morsam sanāk gana labi saspēlēties - paklausies kaut vai "Rosie`s Cantina" un pasaki man, ka grupa nav atguvusi daļu savas kādreizējās maģijas? Protams, Peiss ir formā kā vienmēr, bet par to varētu pat neko neteikt. Cita lieta, ka Gilanam, šķiet, ir izdevies saprast, ka viņš nav Dio un ka savos 50 gados viņam ir jādzied tā, kā viņš to fiziski ir spējīgs, nevis jāmēģina pasaulei pierādīt, ka viņš joprojām var pacelt ārijas no Jesus Christ Superstar. Un kas ir īpaši iepriecinoši - kā džezam radniecīgs mūziķis Morss grupā ir ienesis kādu inteliģenci un dziesmu saturs ir kļuvis mazāk stulbs un seksuāli orientēts. Līdz ar to šis varētu būt viens no tiem retajiem gadījumiem, kad grupai par labu nāk tās radošā līdera aiziešana. Un patiesībā, ja Deep Purple tik ļoti daudz nebraukātu pa Austrumeiropu ar "Smoke on the Water" koncertiem, šī grupa mūsdienās tiktu daudz vairāk respektēta.
2010-10-27
comments powered by Disqus