UK Jive

"UK Jive" ir tieši tik bezcerīgs albums, kādu no The Kinks varēja gaidīt 1989.gadā. Man pat grūti saprast, kas bija tas dzinulis, kas lika grupai turpināt rakstīt vienu komerciāli un mākslinieciski neveiksmīgu albumu pēc otra. Rejs Deiviss taču ir gudrs vīrietis, viņam pēc idejas vajadzētu saprast, ka nebeidzama vecu melodiju vilkšana no atkritumiem, apdziedot vienas un tās pašas simts reizes nodreijātās tēmas, ne pie kā laba novest nevar. Varbūt kaut kādā brīdī Rejam Deivisam piemetās kāds brain slug no Futurama pasaules? Man pat cita izskaidrojuma nav. "UK Jive" vispār kā tāds izklausās pēc ieraksta, kuru radījusi nevis dzīva grupa, bet gan zombiju apvienība, kur nevienam nav sevišķas intereses nedz par mūzikas radīšanas procesu, nedz par tās gala produktu. Aranžējumi ir kokaini un vienveidīgi. Kā Rejs Deiviss varēja nolaisties tādā līmenī, lai piepildītu albumu ar bezcerīgi garlaicīgiem mēsliem kā "How do I get close", "Now and then" un "Bright Lights"? Reizēm viņš mēģina atdzīvināt divdesmit gadus senu pagātni, kā, piemēram, dziesmā "War is over", taču šīs ir tādas dziesmas, kas nevis tev saka: "Tas ir vecais labais Rejs Deiviss, kas sešdesmitajos gados bija viens no pasaules radošākajiem mūziķiem, un viņš ir atgriezies.", bet gan drīzāk liek tev nolikt malā šo ierakstu, lai paklausītos īstu jaunu Reju Deivisu, nevis kaut kādu 20 gadus vēlāk radītu atgremojumu. Lai gan, protams, šāda dziesma ir baudāmāka nekā 90% šī ieraksta satura.
Skumji un garlaicīgi, tas ir viss, ko varu šajā sakarā teikt.
2010-11-01
4.0
comments powered by Disqus