Kazhes pierakstu burtnīca

"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.