The Runaways

Pēc filmas "The Runaways" noskatīšanās izlēmu, ka vajadzētu noklausīties arī šīs grupas albumus. Grupas vēsture patiesībā ir diezgan tipisks menedžētas un iestudētas grupas stāsts - kāds blēdis vārdā Kims Faulijs uztvēra gaisā virmojošu pieprasījumu pēc sieviešu spēlētas nopietnākas rokmūzikas, un izveidoja piecu pusaudžu meiteņu grupu, kuru imidža viņš balstīja uz t.s. "jailbait" - apstākli, ka meitenēm (vismaz dažām) vēl nebija sešpadsmit, un kas gan var būt resniem lauķiem tīkamāk par nepilngadīgām palaistuvēm? Taču lielā mērā Faulijam paveicās (kā tas atgadījās ne vienam vien 60.-70.gadu mūzikas "producentam") - viņa atlasītās meitenes izrādījās patiešām talantīgas un spējīgas radīt arī tādu mūziku, ko var klausīties 35 gadus vēlāk, zinot to, ka seksīgajām čiksām ir jau pāri par 50 gadiem. Līdzīgi (izņemot seksīgo čiksu daļu) stāsti bija ar "The Monkees", "Sex Pistols" un droši vien vēl daudzām citām grupām.
Albuma raksturīgākā dziesma, kura vispār labi raksturo "The Runaways", ir to ievadošā "Cherry Bomb", kurā 15 gadus vecā Šerija Karija sevi prezentē kā nevaldāmu seksa bumbu, bet pavadošais sastāvs, kurā īpaši izceļas 17gadīgā ģitāriste Lita Forda, spēlē netīru rokenrolu Igija Popa un "The Stooges" gaumē.
Līdzīgā maniere grupa turpina arī tālāk - ar Šērijas stenēšanu un ļoti spēcīgiem duetiem ar Džoannu Džetu, vienkāršām un līpīgām melodijām un saturiski ļoti primitīviem, bet no nepilngadīgu meiteņu lūpām skandaloziem tekstiem.
"The Runaways" ir viena no tām grupām, kas nedzied par mīlestību, bet par puļķēšanos. Taču dīvainā kārtā tās gadījumā saturs patiešām atbilst formai - un vismaz manās acīs viņas ir daudz pārliecinošākas nekā daudzas vīriešu cock rock grupas ("Kiss" un tamlīdzīgas).
Albums ir ļoti īss un paiet vienā pūtienā, bez jebkādām stila variācijām, izceļas uz pārējā fona varbūt vienīgi to noslēdzošā teju 7 minūtes garā "Dead End Justice", mūziklveidīgs balagāna gabals, kurā tiek prezentēts kā Šerija nonāk cietumā un kopā ar Džoannu no tā aizbēg.
Jāsaka - šis albums ir daudz labāks, nekā es to būtu gaidījis - no dabas esmu diezgan skeptisks attiecībā pret mārketētām meiteņu grupām, bet šķiet, ka Faulijs patiešām zināja, ko viņš dara (viņš kopā ar Joan Jett rakstīja vairumu šī albuma dziesmu), un gala rezultāts izklausās pēc autentiska 15-17 gadīgu meiteņu kliedziena un nevis pēc rūpīgi sagatavota produkta (lai gan bez rūpīgas gatavošanās, tas, protams, izklausītos pēc kakas).
2010-11-08
8.0
comments powered by Disqus