Queens of Noise
Kā jau tas bija diezgan prognozējams, "The Runaways" otrais albums īsti līdzināties debijas platei nespēja. Nezinu, vai tā bija apzināta Kima Faulija un grupas dalībnieču izvēle, bet šis albums izklausās daudz popsīgāks par savu priekšgājēju. Vismaz līdzību ar Igiju Popu es šeit vairs saklausīt nespēju. Sākas gan albums uz visai enerģiskas nots un ar apgalvojumu, ka The Runaways būtu "Queen of Noise", taču, protams, 1977.gadā noise bija atrodams arī pilnīgi citā veidā - kā nekā pankroks šajā gadā pa īstam izsitās meinstrīmā un es nespētu vienā groziņā ielikt The Runaways ar Sex Pistols vai The Clash.
Un ņem vērā - dzīvajā versijā šī dziesma ir roķīgāka nekā albumā, ierakstā tā ir pavisam ausīm draudzīga. Jā, un kas šajā ierakstā man izteikti nepatīk - pārāk daudz tiek izmantoti sintezatora pakalpojumi, pārāk maz grupa ļaujas tādam kārtīgam trakumam. Vismaz debijas ierakstā nebija vietas tādām gandrīz balādēm kā "Midnight Music" vai "Heartbeat" (kurā arī ir visai tizla "atmosfēru radoša" sintezatora solo partija). Tāpat kā pirmajā albumā, arī šajā ierakstā beigās ir super garš skaņdarbs - 7 minūtes 14 sekundes ilgā "Johnny Guitar", kura pamatā sastāv no Litas Fordas solo spēles. Jāatzīst, ka 19 gadus vecai meičai viņa ir ļoti iespaidīga ģitāriste, bet vienlaikus - tāpat ir skaidrs, ka pasaulē netrūkst spēcīgāku ģitāristu, un šī solo daļa, manuprāt, ir daudz par lēnu un daudz par garu. Jo - un es ceru, ka tas mani automātiski nedara par seksistu - Lita Forda nav Ēriks Kleptons vai Ričijs Blekmors.
Tas gan nenozīmē, ka albumā nebūtu baudāmu dziesmu - par tādām varu nosaukt "Neon Angels on the Road to Ruin" (ģitāras skanējuma ziņā man šī dziesma pat liek domāt par Black Sabbath un "Hollywood".
Bet patiesībā var saprast, ka šāda grupa kā The Runaways nevarēja pastāvēt sevišķi ilgi - cita starpā tāpēc, ka meitenēm kļūstot pieaugušām, viņu dziedāšana par seksu nevienam vairs nešķistu tik interesanta. Un līdz ar to kaut kādā mērā var saprast Cherrie Currie un Jackie Fox lēmumu pēc "Queens of Noise" un to pavadošās tūres grupu atstāt. Ja kas - Foksa, kura atgriezās pie sava sākotnējā uzvārda Fuchs - iestājās Hārvardā un mācījās tur vienā kursā ar tagadējo ASV prezidentu Baraku Obamu.
Un ņem vērā - dzīvajā versijā šī dziesma ir roķīgāka nekā albumā, ierakstā tā ir pavisam ausīm draudzīga. Jā, un kas šajā ierakstā man izteikti nepatīk - pārāk daudz tiek izmantoti sintezatora pakalpojumi, pārāk maz grupa ļaujas tādam kārtīgam trakumam. Vismaz debijas ierakstā nebija vietas tādām gandrīz balādēm kā "Midnight Music" vai "Heartbeat" (kurā arī ir visai tizla "atmosfēru radoša" sintezatora solo partija). Tāpat kā pirmajā albumā, arī šajā ierakstā beigās ir super garš skaņdarbs - 7 minūtes 14 sekundes ilgā "Johnny Guitar", kura pamatā sastāv no Litas Fordas solo spēles. Jāatzīst, ka 19 gadus vecai meičai viņa ir ļoti iespaidīga ģitāriste, bet vienlaikus - tāpat ir skaidrs, ka pasaulē netrūkst spēcīgāku ģitāristu, un šī solo daļa, manuprāt, ir daudz par lēnu un daudz par garu. Jo - un es ceru, ka tas mani automātiski nedara par seksistu - Lita Forda nav Ēriks Kleptons vai Ričijs Blekmors.
Tas gan nenozīmē, ka albumā nebūtu baudāmu dziesmu - par tādām varu nosaukt "Neon Angels on the Road to Ruin" (ģitāras skanējuma ziņā man šī dziesma pat liek domāt par Black Sabbath un "Hollywood".
Bet patiesībā var saprast, ka šāda grupa kā The Runaways nevarēja pastāvēt sevišķi ilgi - cita starpā tāpēc, ka meitenēm kļūstot pieaugušām, viņu dziedāšana par seksu nevienam vairs nešķistu tik interesanta. Un līdz ar to kaut kādā mērā var saprast Cherrie Currie un Jackie Fox lēmumu pēc "Queens of Noise" un to pavadošās tūres grupu atstāt. Ja kas - Foksa, kura atgriezās pie sava sākotnējā uzvārda Fuchs - iestājās Hārvardā un mācījās tur vienā kursā ar tagadējo ASV prezidentu Baraku Obamu.
2010-11-09
comments powered by Disqus